Menu
Pilnā versija
Foto

Nu kā var atkal nesolīt?

Lato Lapsa · 12.07.2013. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ik pa laikam Saules sistēmā gadās tāda astronomiska situācija kā planētu parāde. Tas nozīmē, ka visas planētas izkārtojas vairāk vai mazāk vienā līnijā. Gan lielas - kā Saturns vai Jupiters, gan maziņas - kā Merkurs, Marss, mūsu pašu Zeme.

Tā gadās reti, taču nebūt ne nejauši - viss notiek stingri atbilstoši fizikas likumiem un planētu kustībai. Pamazām vien, pamazām vien, taču pilnīgi neizbēgami planētas tuvojas savai parādes līnijai.

Savukārt mūsu mazajā zemītē nesalīdzināmi biežāk, taču tikpat likumsakarīgi un neizbēgami - stingri noteiktā laikā, apmēram gadu ar asti pirms nākamajām parlamenta vēlēšanām - sākas tuvošanās muldoņu parādei.

Gandrīz vai pret pašu gribu šie ļaudis - gan jaunpienācēji politikas druvā, bet lielākoties jau pieredzējuši caurbiras, kas iepriekš solījušies nekad vairs nesasieties ar šo netīro, nepateicīgo politiku, - jūt nepārvaramu vēlmi meklēt tuvāko sev pieejamo tribīni un no tās sākt solīt, solīt, solīt.

Tribīne, protams, katram sava - vienam pašam sava avīze, otram dāsnu un apdomīgu onkuļu-privātinvestoru nomaksāta biedrība, savukārt trešajam nekas cits neatliek kā par savu dabonamību un atkalgatavību paziņot no sieviešu žurnāla slejām. Bet gribēšanai tas nav šķērslis.

Pirmās mazās zemītes politplanētas - ak, piedodiet, cēlie debesu ķermeņi, par šo necienīgo salīdzinājumu - jau degunus ir pabāzušas un rokas gaisā pavicinājušas. Einars Repše, Ainārs Šlesers, pat mūžam jaunais demokrāts Māris Gulbis. Un no iekšām nāk sajūta, ka tas vēl ir tikai sākums.

Repertuārs gan visiem muldoņu parādes dalībniekiem ir apmēram vienāds - pirmkārt, ja esat piemirsuši, es te tāds lielisks esmu; otrkārt, mana sirds ir pilna kvēlas mīlestības uz latvju zemi un vēlmes tajā visu sakārtot pareizi; treškārt, ir visādas labas lietas, ko es, šīs mīlas un vēlmes vadīts, jums solu izdarīt. Solu, solu, solu.

Ja palasīties jau izskanējušos solījumus un pieteikumus, vissimpātiskāk, lai cik tas nebūtu dīvaini, izklausās apvalkātais donžuāns. Nekādu tur muļķīgu politisku vai ekonomisku ideju, tik godīgs, sirsnīgs, gandrīz nemaskēts izsauciens - reku es esmu, paņemiet kāds mani, lūdzu!

Savukārt abi pārējie, protams, jau ir tukšsolīšanas smagsvari - viens, kā labi zināms, ar savu "nu kā var nesolīt" pat ieņēmis sev atbilstošu vietu mūslaiku folklorā uz krietni ilgiem gadiem. Taču, rau, kaut kā nav pamanījuši, ka jauni laiki prasa jaunas pieejas, līdz ar ko viņu solīšana izklausās, maigi izsakoties, nedaudz vecmodīga.

Šis te pats folklorizējies kungs, piemēram, visā nopietnībā paziņo, ka pēc "ilgām diskusijām par attīstības stratēģijas jautājumiem" viņa vadītā biedrība, nākamā partija esot nonākusi pie fantastiskām būtiskākajām atziņām.

Tas, ko zina katrs Vikadirkšņu iedzīvotājs, solītāja mutē pārvēršas par milzīgu prāta vētru rezultātu un vērtīgu atklāsmi, - Latvijai galvenais, lūk, esot uzņēmumi, laba valdība un jaunu vērtību radīšana. Tiešām - kas nu to būtu domājis...

"Par valsts pārvaldi runājot, jāatjauno tās kvalitāte", "sabiedrība ir smalki un gudri jāpārvalda", "organizēts un produktīvs valsts iedzīvotāju darbs", "labi atalgotu ierēdņu korpuss" - visas šīs frāzes, kas pirms desmit gadiem, kaut tukšas, viesa cerību, pašlaik Repšes kunga mutē izklausās tā, it kā viņam tās būtu palīdzējusi sacerēt Sarmīte Ēlerte.

Un tāds pats - aizmirsis apņemšanās ņemties tikai un vienīgi ar svēto ģimeni un biznesu, nepārvaramo muldoņkustības likumu neatvairāmi dzīts, taču nespējīgs nomainīt savu kādreizējo repertuāru un tāpēc aizkustinoši vecmodīgs - ir arī Šlesers.

Būtu cilvēks izmantojis brīvo laiku, lai ja ne beidzot iegūtu kādu nebūt izglītību iegūtu, tad vismaz ar matemātiku iedraudzētos un apgūtu parašu pirms izrunāšanās pārbaudīt faktus, - bet tak jau ne, protams.

Vienīgā atšķirība, ka no desmitiem tūkstošu (darbavietu) un miljonu (lidostas pasažieru) solīšanas nu jau cilvēks pārgājis uz miljardiem - acīmredzot nodomājis, ka jauni laiki prasa jaunus izaicinājumus un jaunus, krāšņākus tukšsolījumus.

Taču visādi citādi viss - kā vecajos, labajos laikos. Davai, iegrūžam 50 miljonus valsts naudas valsts reklamēšanā - un atnāks atpakaļ divdesmit miljardi piecu gadu laikā! Droši, tikai iegrūžam, un viss būs labi!

Aprēķini, pētījumi, kaut jel kāds biznesa plāns? "Horvātija iegulda ļoti daudzus miljonus, lai reklamētu savu valsti", - kādus gan vēl datus vajag Šleseram, lai grūstu kādā projektā... protams, valsts, ne jau savu naudu?

"Uzskatu, ka valdībai ir nepieciešams pieņemt arī lēmumu, ka uzturēšanās atļaujas tiek piešķirtas arī ikvienam ārvalstu studentam, kas nolemj atbraukt un mācīties Latvijā," - un arī šitā savākošoties tie 20 miljardi.

Kāpēc gan lai profesionāls tukšsolītājs, steidzoties izkārtoties muldoņparādei, pirms šādu "aprēķinu" publiskošanas būtu noskaidrojis, ka šādas uzturēšanās atļaujas ārvalstu studentiem tiek izsniegtas jau pašlaik? Viņš tak joprojām dzīvo pārliecībā, ka galvenais ir laikus un pietiekami krāšņi pasolīt.

Protams, gan jau atradīsies tie, kas uzskatīs, ka ir tikai taisnīgi šiem kungiem dot otro iespēju. Godmanim iedeva, Šķēlem iedeva - tad kāpēc šitiem ne? Viņi taču noteikti ir daudz ko pārdomājuši, izanalizējuši kļūdas - un nu kā mauks, kā mauks...

Tiešām mauks? Bet, klau, ko viņi tādu labu ir spējuši radīt un paveikt, palikuši bez iespējas pa labi, pa kreisi mētāties ar valsts līdzekļiem?

Par bezcerīgos parādos un politsponsoru žēlastības maizē sēdošo notrallināšanas speciālistu Einaru nemaz nerunāsim. Bet kur ir, teiksim, Šlesera paša radītās darba vietas? Nu, ne piecdesmit tūkstoši, bet kaut piecdesmit? Kur ir kāds viņa paša spēkiem attīstīts uzņēmums? Uzņēmums, kurā cienītais kungs būtu pierādījis savu tautsaimniecisko ideju dzīvotspēju?

Tādu nav, un arī tāpēc, vērojot jau pieteikušos muldoņparādes dalībniekus un gaidot to pulka neizbēgamo papildināšanos (dabas likumi, vai zin'), prātā gribot negribot nāk kāda pasena Aivara Lemberga doma.

Doma bija precīzi šāda - no mūslaiku viedokļa ne pārāk politkorekta: "Visus pedofilus un pārējos homoseksuālistus vajag sadzīt vienā vietā - lai viņi tur darbojas viens ar otru."

Mandomāt, prātīgāk būtu vienā vietā sadzīt visus muldoņparādes otrā svaiguma darboņus - un lai viņi tur viens ar otru ņemas uz nebēdu, bet valstij liek mieru. Vai nu šo kungu nav bijis gana.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Novērtē šo rakstu:

0
0