Iesaki rakstu:
Olimpisko spēļu pamatā ir sengrieķu ideja par mieru un sportu kā sacensībām nevis valstu, bet sportistu starpā. Tradicionāli Olimpiādes obligāts nosacījums ir vispārējs pamiers, kura laikā kategoriski aizliegti kari un konflikti. Lielākais ētikas pārkāpums vienmēr ir bijis savīt Olimpiskās spēles ar politiku. Diemžēl eksistē ļaužu grupas, kurām tradicionālās vērtības nav svētas, un šo pašmīļu vēlme panākt savu stāv pāri jebkādiem principiem.
Pirmie centieni manipulēt ar Olimpiskajām spēlēm parādījās attiecībā uz 1936. gada Vasaras Olimpiādi Berlīnē. Tolaik savas intrigas pina Amerikas ebreju kongress un Ebreju strādnieku komiteja. Šīs ASV organizācijas, pretendējot uz globālu ebreju pārstāvniecību, mēģināja panākt Berlīnes Vasaras Olimpisko spēļu boikotu. Kā iemesls tika izmantota Vācijas ebreju neapmierinātība ar vairāku populāru tautiešu neiekļaušanu valsts izlasē.
Uz Vāciju inspekcijā devās ASV Olimpiskās komitejas prezidents Everi Brendidžs. Rezultātā tapa atzinums, ka „vācieši nediskriminē ebrejus olimpiskajā kustībā. Ebreji ir izslēgti [no izlases], jo viņi nav pietiekami labi sportisti”. Toreiz vēl ar pārlieku toleranci nesirgstošajā Amerikā E. Brendidžs pat atļāvās nosaukt boikota mēģinājumu par „ebreju-komunistu sazvērestību”.
Ebreju strādnieku komiteja tomēr nerimās un, lai ieriebtu nacionālsociālistiem, ar Ņujorkas mēra, ebreja pa mātes līniju Fiorello Lagvardijas atbalstu viņa paspārnē sarīkoja Pasaules Strādnieku sporta karnevālu. Tajā sacentās Ņujorkas arodbiedrību komandas un sportisti-amatieri no visas valsts. Ebrejiem lojālie mediji izbazūnēja šo pasākumu kā Kontrolimpiādi. Ebreju kopienas uzticamā dēla Fiorello Lagvardijas vārdā Telavivā pat ir nosaukta iela.
Līdztekus dažādu mastu kreisie centās noorganizēt Tautas Olimpiādi Barselonā. Uz šīm spēlēm komandas varēja formēt pēc municipālās, teritoriālās, nacionālās, partejiskās un aroda piederības. Barselonā sapulcējās 6000 sportistu, kas pārstāvēja 22 valstīs, vairākas nacionālās atbrīvošanās kustības, ļoti daudzas politiskās organizācijas un arodbiedrības, kā arī valsts izlasēs izbrāķētos ebrejus no Vācijas un Itālijas. Tiesa, līdz sacensībām sportisti tā arī netika. Spānijā sākās pilsoņu karš. Simtiem olimpiešu tvēra plintes un iesaistījās internacionālā komandā, lai cīkstētos par republiku.
Berlīnes Olimpiādes boikots pilnībā izgāzās. Olimpiskajās spēlēs piedalījās rekordliels valstu daudzums – 49. Turklāt nozākātie nacionālsociālistu sportistu atlases principi praksē izrādījās ļoti efektīvi. Politkorektuma atmešana sportā nodrošināja Vācijai vislielāko medaļu kopskaitu – 89, kā arī līderpozīcijas visos to kalumos – 30 bronzas, 26 sudraba un 33 zelta medaļas.
ASV televīzijas kanāla NBC raidījumu vadītājs Džejs Leno ir saskatījis vēsturiskas paralēles starp gaidāmo Soču Olimpiādi un 1936. gada Olimpiskajām spēlēm Hitlera Vācijā. No TV ekrāna palaistā līdzība šodien ceļo no mutes mutē. Olimpiāde atkal ir kļuvusi par manipulāciju objektu, jo Rietumu politiskās aprindas nav apmierinātas ar pagājušajā gadā Krievijā pieņemto likumu, kas aizliedz netradicionālo seksuālo attiecību propagandu nepilngadīgo vidū. LGBT (starptautisks akronīms lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām) biedrības un to kopmaņi aicina boikotēt Soču Olimpiskās spēles.
Aiz perversajiem boikota iniciatoriem lien laukā jau 1936. gadā manīta āža kāja. 2013. gada 21. maijā Demokrātu partijas Nacionālās komitejas organizētā oficiālā pieņemšanā, atzīmējot Amerikas izcilāko ebreju sumināšanas mēnesi, ASV viceprezidents Džozefs Baidens slavēja ebrejus par nepārspējamo lomu viendzimuma laulību atzīšanā vairāku štatu likumdošanā. Piedevām viņš pauda prieku par pēdējā laika izmaiņām Holivudas un mediju politikā, kas 85% gadījumu kļuvušas iespējamas, pateicoties ebrejiem to vadībā. Skaidrs, ka ASV prezidenta Obamas vaigu Soču Olimpiādē neredzēt.
Šaipus okeānam Vakareiropā LGBT faktiski ir saauguši ar varas struktūrām. Homoseksualitāte kļuvusi par ES pamatvērtību. Deputātus, kas iestājās par tradicionālām ģimenes vērtībām, Eiroparlamentā bez ceremonijām izsvilpj. Homoseksuālisti un lesbietes ES jūtas kā izredzēto kasta. Tādēļ Eiropas līderi gluži vai sacenšas Krievijas nosodīšanā par centieniem pasargāt savus bērnus no samaitāšanas. ES tieslietu komisāre Viviāna Redinga tviterī ir svēti nosolījusies, ka „noteikti nedosies uz Sočiem, kamēr pašreizējā Krievijas likumdošanā ir tāda attieksme pret [seksuālajām] minoritātēm”.
Krievijas prezidents Putins gan strikti garantē, ka Olimpiskās spēles notiks saskaņā ar Olimpisko hartu, bez jebkādas diskriminācijas. Tiesa, piekodinot: bērnus neaiztieciet! Taču, kā akcentē aktieris, režisors un pagaidām dievkalpojumus nevadošais garīdznieks Ivans Ohlobistins, „savu bērnu sodomītiem nevar būt, un šī „sociālā grupa“ būs spiesta papildināties uz mūsu bērnu rēķina".
Ne velti ES izglītības sistēmā bērniem no mazotnes potē seksuālās izvēles brīvību. Vācijā vecākus, kas nevēlas laist savas atvases uz šīm demoralizējošām nodarbībām, gandrīz vai sēdina cietumā. Kā noprotat, Vācijas prezidenta Joahima Gauka Sočos nebūs. Arī Francijas prezidents Fransuā Olands un citas šīs valsts augstākās amatpersonas neapmeklēs Soču Olimpiskās spēles.
Kā gan citādāk! Viendzimuma laulību legalizācija bija viens no galvenajiem F. Olanda priekšvēlēšanu solījumiem. Ignorējot plašos sabiedrības protestus, Francijas parlaments pieņēma un prezidents apstiprināja likumu, kas ļauj viendzimuma pāriem ne tikai precēties, bet arī adoptēt bērnus. Soču olimpiādi boikotē vēl virkne ES politiķu, un tas nepārsteidz, jo ES varas koridoros jau sen iekundējušies homoseksuālisti un viņu draugi.
Latvijas prezidents Andris Bērziņš, kurš nolēmis doties uz Sočiem, uz šī fona izskatās kā baltā vārna. Viņu strostē politoloģe Žaneta Ozoliņa: „Es varbūt varētu šo situāciju salīdzināt ar tādu visnotaļ sadzīvisku tēmu, ka cilvēkam tomēr ir ļoti svarīgi, kādā kompānijā viņš atrodas, vai tā būtu ballīte vai tās būtu sporta spēles. Acīmredzot katram pašam ir jāizvēlas tā kompānija, ar ko tad viņš šo laiku brīvo pavadīs.” Kundzei ir taisnība, taču es lepojos par to, ka manas valsts galva distancējas no LGBT un viņu draudziņu kompānijas.
Protams, ka Latvijas un Krievijas attiecībās ne viss ir rožaini. Tomēr jāpiekrīt Andrim Bērziņam, ka nedrīkst aizmirst senos olimpiskos principus un Olimpiādes laikā kari jāpārtrauc. Lai kādi tie būtu – orientācijas, valodas vai šprotu. „Olimpiskajās spēlēs goda vieta būtu jāieņem sportam, un politika būtu jāatstāj otrajā plānā,” - tā Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips.
Vienīgais, kas kremt, ka naudas trūkuma dēļ Soču Olimpiādē nepiedalīsies Latvijas paraolimpieši. Latvijā ir vismaz septiņi sportisti, kas nopietni nodarbojas ar ziemas sporta veidiem. Lai viņi varētu sagatavoties Paraolimpiskajām spēlēm, ir vajadzīgs papildu finansējums – 100 tūkstoši eiro gadā. Salīdzinot ar 3 miljoniem eiro gadā Pārdaugavas kuprainā kalna jeb „Gaismas pils” uzturēšanai, tas ir piliens jūrā. Taču, tā kā līdzekļi paraolimpiešiem diezin vai nesīs vēlamo atpakaļmaksājumu, varturi visticamāk naudiņu sportistu atbalstam neatradīs. Varbūt prezidentam vērts savā svītā iekļaut nevis prominentus lišķus un dienderus, bet paraolimpiešus.