Iesaki rakstu:

Pirms daudziem gadiem tolaik Latvijā varu dalošie ļaudis atrada “lielāko kretīnu” un piedāvāja krietnu naudas summu, lai viņš nobalso par “pareizo” personu Jūrmalas pilsētas mēra amatam. Lielākais kretīns naudu paņēma, bet naudas devējus nosūdzēja “iestādēm”. Savstarpējās telefonsarunās pēc tam naudas devēji sūkstījās par personāžu, kurš “(pa)ņēma un uzmeta”.

Pēcāk frāze folklorizējās, atzīta pat par 2006.gada “spārnoto izteicienu” un bieži tiek lietota, lai apzīmētu nodevīgu rīcību gan biznesā, gan sadzīvē. Diemžēl frāze vēl ilgi nezudīs no publiskās “aprites”, jo “paņēma un uzmeta” princips Latvijā, īpaši biznesā, ir diezgan izplatīts. Īpaši, ja biznesa tuvumā grozās ar politiku saistīti ļaudis.

Kad Latvijā tika izsludināta ārkārtējā situācija un sabiedrību sāka audzināt netuvoties svešiniekiem tuvāk par diviem metriem, asprātīgi ļaudis sociālajos tīklos mēļoja, ka introvertie latvieši par “distanci 2 metri” jautā: “Kādēļ tik tuvu?” Distancēšanās, neuzticēšanās, aizdomīgums – to visu vēl vairāk pastiprinājusi pandēmija ar ierobežojumiem. Neaizmirsīsim arī daudz piesaukto “padomju mantojumu” un latviskajā domāšanas “kodā” iesēdušos apziņu, ka visapkārt ir tikai nodevēji (stukači).

Diemžēl daļai uzņēmēju Latvijā, vadot savu biznesu, nākas rīkoties gandrīz kā paranoiķiem, neuzticēties nevienam un ar aizdomīgu aci raudzīties uz jebkuru sadarbības piedāvājumu, jo nekad nevar zināt, vai aiz vilinošā piedāvājuma neslēpjas “lielākais kretīns”, kura vienīgais mērķis ir “paņemt un uzmest”.

No sīkiem zaglēniem līdz lieliem blēžiem – kā atņemt citiem naudu

Vienkāršākais veids, kā apkrāpt citu, – pasūtīt preci un par to nesamaksāt. Un vienkārši pazust. Vai otrādi – paņemt naudu, bet preci / pakalpojumu nepiegādāt. Pēc šādas vienkāršas “ņēma un uzmeta” shēmas darbojas krāpnieki visos līmeņos – no sociālo tīklu “tirgus plačiem” līdz miljonu vērtiem darījumiem.

Facebook atrodamas vairākas grupas, kurās ļaudis dalās ar informāciju par “uzmetējiem” – tur ir gan dāmītes, kas spekulē ar it kā viņu rīcībā esošiem bērnu apģērbiem, gan jaunekļi, kas sola piegādāt lētus mobilos telefonus, gan dzīvokļu remontētāji, kas naudu “materiāliem” gan paņem, bet remontēt neko tā arī neuzsāk.

Nākamā pakāpe ir veikli krāpnieki noteiktās nozarēs, kur nepieciešams produkciju ātri pārdot par izdevīgu cenu. Piemēram, pērn rudenī tā veikli ļaudis apkrāpa virkni zemnieku, uzdodoties par graudu uzpircējiem. Visos gadījumos piedāvāta laba cena un zemnieki piekrituši darījumam. Veicot darījumus, uzpircēji pat uzrādījuši personas apliecinošos dokumentus un uzņēmuma pilnvaru, izsnieguši pirkuma līgumu un pavaddokumentus. Līgums bijis izveidots šķietami ticamā veidā, taču izmeklēšanas laikā tika noskaidrots, ka līgums nav spēkā, jo pilnvara un zīmogs ir viltoti, lai gan uzņēmums, kuru persona it kā pārstāvējusi, eksistē. Graudu nav, naudas nav. Krimināllieta ir, bet tā jau naudu neatdos[1].

Vēl īpašāka kategorija “ņēma un uzmeta” piekopēju rindās ir valsts un pašvaldību iestādes, kas vienā dienā lemj vienu, otrā ko citu. Uzņēmēji, ticot, ka tomēr eksistē kaut kāds saprāts un tiesiskā paļāvība, slēdz darījumus ar iestādēm, bet beigās paliek pie sasistas siles vai, vēl trakāk – paši tiek pataisīti par vainīgiem.

Daudz tādu stāstu bija šogad pandēmijas laikā, kad no TV ekrāniem varas vīri klāstīja par atbalstu uzņēmējiem, bet pašvaldību un valsts uzņēmumi pārējiem biznesa ļaudīm parādīja pigu. Tā teikt – neko nezinām, maksājiet ragā! Un tikai ar lieliem pūliņiem izdevās pierunāt tos pašus nekustamā īpašuma iznomātājus samazināt nomas maksu uz dīkstāves laiku.

Vēl elegantāk izrīkojās pašvaldības uzņēmums “Rīgas nami”, kas iekasēja avansa maksājumus par pasākumu norisi Rīgas Kongresu namā, bet, kad pandēmijas dēļ visi pasākumi bija jāatceļ, atteicās atmaksāt šo summu, aizbildinoties, ka “līgums to neparedz”. Viens no šādiem gadījumiem bija absurda kalngals – pasākuma norisei nepieciešamo maksu par telpu nomu nodrošināja Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments. Saskaņā ar vienošanos uzņēmējam, kas bija saņēmis šādu domes atbalstu, nauda domei bija jāatdod, ja pasākums nenotiek. Bet uzņēmējs to nevar izdarīt, jo naudu būtībā “piesavinājies” tās pašas Rīgas domes pārvaldīts uzņēmums.[2]

Var rīkoties arī kā Jūrmalas dome – apsolīt finansiāli atbalstīt sporta komandu, lielīties, ka pilsētā ir profesionāls klubs, bet pēc tam atrast miljonu birokrātisku iemeslu, lai naudu nemaksātu. Sak’, priecājieties, ka valkājat Jūrmalas vārdu, vai tad jums ēst arī gribas?[3]

Ja nevar citādāk – tad ar spēku

Jau nopietnāks “uzmešanas” veids ir reiderisms. Vienkāršāk runājot – uzņēmuma atņemšana tā likumīgajiem īpašniekiem. Ar juridiskām metodēm vai spēka pielietošanu.

Vēl 2016. gadā, kad SKDS aptaujā iedzīvotājiem tika jautāts par konkrētām darbībām, ko visbiežāk izmanto reideri savu mērķu realizācijā, 36% respondentu atzina, ka Latvijas biznesa vidē izplatīta parādība ir uzņēmumu prettiesiska pārņemšana, 55% par izplatītu parādību nosauca nepamatotu prasību celšanu tiesā, 63% – darboties spējīgu uzņēmumu novešanu līdz maksātnespējai, kamēr lielākā daļa – 84% aptaujāto – norādīja uz nepieciešamību uzpirkt atbildīgās valsts amatpersonas.[4]

Piemēri tālu nav jāmeklē. 2014. gada vasarā 24 uzņēmumu pārstāvji, tanī skaitā arī saldumu ražotāja a/s „Laima” valdes priekšsēdētājs Rolands Gulbis, vērsās pie valsts amatpersonām ar lūgumu apturēt reiderisma mēģinājumus pret minētajiem uzņēmumiem. Pēc “NP foods” (tobrīd “Laima” īpašnieki) pārstāvju teiktā reiderisma shēmu mēģināja realizēt jau iepriekš reiderisma uzbrukumos aizdomās turētais advokāts Mārcis Miķelsons un tiesu izpildītājs Jānis Lazdāns.

Advokāts Miķelsons pret NP grupas uzņēmumiem vērsās tiesā ar safabricētu un maldos balstītu prasību, turklāt prasība tika vērsta arī pret uzņēmumiem, kuri nekādi nevarēja būt atbildētāji minētajā lietā, jo tiem nebija nekādu savstarpēju darījumu ar uzņēmumu, kuru vārdā Miķelsons cēla prasību.

Miķelsonam izdevās panākt Latvijas tiesu praksei neraksturīgu un pat kaitniecisku lēmumu – Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa nolēma prasības nodrošināšanai iesaldēt visu prasības pieteikumā minēto uzņēmumu kontus, tādējādi nodarot ievērojamu kaitējumu to komercdarbībai.

Bet viesnīcu bizness, īpaši Vecrīgā, jau sen daudziem ir gandrīz vai sinonīms vārdam “problēmas”. Proti: atvēri viesnīcu Vecrīgā – gaidi ciemos ļaudis, kas tev to gribēs atņemt. Turklāt, ja runājam par reiderismu, “lielākie kretīni” nekautrējas izmantot “galus” tiesībsargājošās iestādēs un politiķu aprindās. Sak’, ja neatdos pa labam, sitīsim ar “pantu”.

Neskaitāmas reizes medijos locīts uzņēmēja Gulama Gulami vārds – te viņš pats apsūdzēts reiderismā, te viņa uzņēmumos paviesojušies “lielākie kretīni”, kas ar spēka metodēm mēģina atņemt biznesu. Pēdējais skaļais gadījums bija gluži nesen – pandēmijas aizsegā, šā gada maija sākumā, kad agrā rītā sākās kratīšanas četros ar uzņēmēju saistītos objektos vienlaikus. Mērķis un uzdevums šīm it kā “tiesiskajām darbībām” bija nepārprotams – izpildīt bijušā Gulami uzņēmuma darbinieka Ulda Skudras un viņas grupas pasūtījumu sagrābt viesnīcu Garden Palace, neskatoties uz to, ka tiesa saistībā ar šo objektu turpinās un nav tiesas nolēmuma, kuram tad kas pieder.

U.Skudras kompanjoni cīņā par viesnīcu jau ilgus gadus ir advokāti Alla Juraša un Aleksandrs Berezins, kuriem savukārt ir ļoti cieša saikne gan ar skandalozo politiķi Juri Jurašu un viņa “bijušo KNAB darbinieku grupējumu”, gan citiem augsta ranga politiķiem. Jurašu kompānija kļuvusi tik “slavena” Latvijas biznesa aprindās, ka pie jebkurām aizdomām par nelikumīgām shēmām ar lieliem biznesa aktīviem, daļa cietušo uzreiz raugās, vai kaut kur “aiz stūra’ nevīd kāds no šī grupējam personāžiem.

Rezultātā viesnīcu bizness Vecrīgā ir kļuvis par kaujas lauku, kurā ar dažādām likumīgām un mazāk likumīgām metodēm tiek mēģināts noskaidrot, kurš tad būs “lielākais kretīns” un kurš kuru galu galā kārtīgi “uzmetīs”.

Lai nemaksātu – uztaisīsim krimināllietu

“Uzmešanas” metožu ir bezgala daudz. Par tām varētu veselu disertāciju sarakstīt. Un diemžēl tas tikai vairo neuzticēšanos un aizdomīgumu Latvijas uzņēmējdarbībā. Kas savukārt nemaz neveicina biznesa attīstību, atbaida investorus un rada arvien lielāku neuzticēšanos valsts iestādēm, īpaši tiesībsargājošajām. Ja reiz tās neko nevar panākt vai gluži otrādi – ja tās tiek izmantotas biznesa partneru iznīcināšanai, tad kam vispār šajā valstī uzticēties?

Septembra vidū Augstākās tiesas Senāts “pielika punktu” vēl kādā “uzmešanas” shēmā, kur cietušajai personai diemžēl vairs nav pat minimālu iespēju cīnīties par savu taisnību un brīvību. Cietušais ir pārliecināts, ka spriedums, kas paredz reālu brīvības atņemšanu par it kā krāpnieciskām darbībām, ir sekas viņa kādreizējo biznesa partneru vēlmei tikt pie lielas peļņas bez “dalīšanās”.

Pirms vairāk nekā 10 gadiem miljonāre Ludmila Kaca ne visai likumīgā veidā tika pie kārdinoša zemes gabala Ķekavas novadā ar mērķi tur attīstīt privātmāju ciematu. Lai to realizētu, viņa noslēdza līgumu ar nekustamā īpašuma attīstītājiem – uzņēmumu, kas vairākus gadus veica visu nepieciešamo, lai zemes gabalu sadalītu mazākās apbūves platībās un sakārtotu atbilstoši būvniecības iecerēm, pievilktu komunikācijas, meklētu potenciālos pircējus utt.

Uznāca krīze, nekustamā īpašuma tirgus teju apstājās, bet par projektā jau paveiktajiem darbiem L.Kaca nolēma nemaksāt. Ja tomēr kādu samaksu izdevās “izspiest”, tad tikai skaidrā naudā, protams, bez jebkādas nodokļu maksāšanās.

Kad parādi sāka spiest sadarbības partneri, tas nolēma pārdot vairākus zemesgabalus šajā īpašumā un par iegūto naudu norēķināties ar apakšuzņēmējiem. Uzzinot par zemes pārdošanu, L.Kaca paziņoja, ka ir apkrāpta, ka zeme pārdota zem tirgus vērtības, bet viņa no naudas nav saņēmusi ne centa. Rezultātā L.Kaca vērsās policijā un pret sadarbības partneri tika ierosināta krimināllieta par krāpšanu lielā apmērā.

Nekādi argumenti par nodarītajiem zaudējumiem un nepildītajiem solījumiem ieguldīt finanses projektā netika sadzirdēti. L.Kaca palika pie sava – zeme pārdota nelikumīgi (tas nekas, ka pati bija izsniegusi pilnvaru, kas ļāva zemi atsavināt), viņa ir cietusī, turklāt vēl viņai pienākas morālā kompensācija.

Paralēli kriminālprocesam noritēja arī vairāki civilprocesi, kuru rezultātā L.Kaca savu zemi atguva. Ātri tika nodibināts jauns uzņēmums, kas strīdīgajā teritorijā tikpat ātri attīstīja “jaunu” projektu ar jaunu nosaukumu. Bet sadarbības partnera pārstāvis peļņas vietā saņēmis reālu brīvības atņemšanu uz diviem gadiem un sešiem mēnešiem, savukārt viņa uzņēmums – zaudējumus tūkstošiem eiro apmērā.

Mērķis krimināllietas ierosināšanai, protams, nebija panākt morālo kompensāciju no apsūdzētā vai cīnīties par taisnīgumu šajā pasaulē, bet gan pavisam merkantils – proti, nemaksāt bijušajam sadarbības partnerim (apsūdzētajam, nu jau notiesātajam) līgumā noteiktos procentus no peļņas no nekustamo īpašumu pārdošanas, kas šobrīd pārsniedz miljonu eiro. Kā saprotams – ja cilvēks ir atzīts par vainīgu, pietam cietumā, viņam vairs nekas nepienākas. Tā teikt – mērķis attaisno līdzekļus.

Kā šis, tā arī citi piemēri mūsu valstī joprojām apliecina to, ka nereti biznesa “veiksmi” lielā mērā nosaka nevis inovatīva ideja, talants un darbs, bet gan sakari specdienestos. Ja deviņdesmitajos biznesa strīdus risināja "po poņatijam", tad šobrīd lietā tiek likta ietekme tiesībsargājošajās iestādēs, kas ir pat sliktāk, jo cietušajam nav pie kā vairāk vērsties. Pēdējais bastions ir 4. vara – masu mediji, bet vai ar to pietiek, lai atgūtu biznesu un reputāciju vai atceltu cietumsodu?

---

[1] https://www.apollo.lv/6788689/no-zemniekiem-izkrapta-sarazota-produkcija-vismaz-100-000-eiro-apmera

[2] https://www.la.lv/producents-millers-parmet-rigas-namiem-finansejuma-piesavinasanos

[3] https://skaties.lv/sports/basketbols/latvija-un-pasaule-basketbols/panema-un-uzmeta-jurmalas-dome-piekrapj-savu-basketbola-komandu/

[4] https://www.tvnet.lv/5005453/aptauja-34-latvijas-iedzivotaju-uzskata-ka-reiderisms-ir-izplatita-paradiba-latvija