Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Saistībā ar Pietiek publikāciju par Vienotībai pietuvināto studentu, kas veiksmīgi kļuvis par Kārļa Šadurska vadītās Izglītības un zinātnes ministrijas juriskonsultu, es vēlētos aicināt jūs iepazīstināt Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāri ar Izglītības un zinātnes ministrijas 2005 gada 3. februāra rīkojumu Nr. 78, ar kuru apstiprināts juriskonsulta standarts (PS 0296).

Šis standarts, lai gan nav ārējs normatīvais akts, kas būtu saistošs privātpersonām, tomēr atspoguļo vispārpieņemtu atziņu, ka juriskonsults - amats vai darbs – ir uzticams tikai personai, kura ir ieguvusi 5. kvalifikācijas līmeni, kas konkrētajā gadījumā nozīmē, ka personai ir jāiegūst jurista kvalifikācija, tātad, ja ir studējis pēc Boloņas procesa pabeigšanas, tad ir jābūt pabeigtai bakalaura un maģistra studiju programmai (3 gadi +2 gadi), ja ir studējis pirms Boloņas procesa pabeigšanas, tad ir jābūt pabeigtai piecgadīgai studiju programmai ar kvalifikācijas, bet bez maģistra grāda iegūšanas.

Tātad, ja konkrētā persona nav ieguvusi maģistra grādu jurisprudencē, tad atbilstoši pašas Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātajam standartam, kas to arī saista, valsts sekretārs nedrīkst pieņemt darbā personu, pat ja tas nav civildienesta amats, bez maģistra grāda, kur nu personu bez bakalaura grāda.

Būtu interesanti uzzināt Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāres argumentāciju – kāpēc viņa nepilda pašas ministrijas apstiprinātu standartu un kas nosaka to, kad viņa izvēlas pildīt vai nepildīt ministrijas tiesību aktus?

Tāpat aicinātu jūs lūgt Izglītības un zinātnes ministrijai izsniegt visus juriskonsultu amata aprakstus un informāciju par personu izglītību, kas pilda ieņemamos amatus? Vislabāk lūgt vizēto eksemplāru, jo tādā gadījumā var uzzināt to personu loku, kas atbildīgs par šādu lēmumu pieņemšanu pēc fakta, nevis pēc pieņēmumiem.

Vēl aicinātu jūs lūgt Izglītības un zinātnes ministrijai izsniegt dokumentus, ko parakstījusi vai vizējusi konkrētā persona. Ministrija ir politikas plānošanas iestāde, tās galvenais uzdevums ir normatīvo aktu jaunrade, tāpēc tur ir jāstrādā pamatā civildienesta ierēdņiem, izņemot šoferus, apkopējas un citu tehnisko personālu, ko tad atbilstoši arī jāsauc. Pat privātā biznesā būt piedauzīgi sekretāru par daiļumu, muskuļiem un skaisto ādas krāsu dēvēt līgumā par profesoru, pētnieku vai juriskonsultu.

Valsts civildienesta likuma 3. panta pirmā daļa paredz, ka ierēdnis ir persona, "kas tiešās valsts pārvaldes iestādē [..] veido nozares politiku vai attīstības stratēģiju, koordinē nozares darbību, sadala vai kontrolē finanšu resursus, izstrādā normatīvos aktus vai kontrolē to ievērošanu, sagatavo vai izdod administratīvos aktus, sagatavo vai pieņem citus ar indivīda tiesībām saistītus lēmumus”.

Ja izrādītos, ka konkrētā persona ir sagatavojusi atzinumu, sniegusi saskaņojumu par kādu normatīvo aktu vai politikas plānošanas dokumentu, tādā gadījumā valsts sekretārs ir prettiesiski noteicis, ka konkrētais amats ir darbinieka, nevis ierēdņa amats. Galvenā jēga no juriskonsultiem Izglītības un zinātnes ministrijā nozares jautājumos - sniegt konsultācijas nozares speciālistiem par jautājumiem, kas saistīti ar normatīvo aktu un plānošanas dokumentu izstrāde.

Visbeidzot aicinātu jūs noskaidrot no Izglītības un zinātnes ministrijas, kas ir tā persona, kas noteikusi šā brīža Izglītības un zinātnes ministrijas struktūru, un kurš tieši ir atbildīgs par to, ka profesionālās izglītības jautājumos sniedz konsultācijas persona, kas neatbilst prasībām, ko izstrādājusi un noteikusi kā vērā ņemamu standartu acīmredzot attiecīgās ministrijas par profesionālo izglītību atbildīgā persona/-as. Šādā gadījumā konsultāciju sniedzējs noteikti nav labāks par to, kuram sniedz konsultācijas, jo viens pēc dokumentiem, bet otrs pēc fakta neatbilst prasībām.

Savulaik valsts pārvaldē un arī ministrijās strādāja daudz jaunu, perspektīvu personu, no kuriem lielākā daļa saņēma mēnesī tik, cik būvdarbu melnstrādnieks pa dienu un kas lielākoties bija studenti, līdz ar to noliegt personas spējas tikai tāpēc vien, ka tā studē, nevar. Jautājums drīzāk - kā valsts sekretārs, kas tomēr ir atbildīgs par ministrijas aparātu un par piemēra došanu visai nozarei, var nezināt elementārus, tieši Izglītības un zinātnes ministrijai piederīgus jautājumus.

Kur ir jēga pieņemt tādā darbā un ar tādu amata nosaukumu? Var taču ministram, ja patiešām tas ir bijis ministra norādījums, izpatikt arī citādi, piemēram, pieņemt darbā ar tādu amata nosaukumu, kuram nav nekādu prasību, nekādu standartu un līdz ar to nekāda pat morāli ētiska pamata piesieties.

Pietiek piebilde. Visi šie jautājumi oficiālā informācijas pieprasījumā Izglītības un zinātnes ministrijai jau ir uzdoti.

Novērtē šo rakstu:

0
0