Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kā allaž autors savā rakstā izdara pareizus novērojumus, bet pasniedz tos sev (savu pasūtītāju) vēlamā plāksnē. Autors raksta: “Tauta ir tik lielā mērā pašapzinīga, ka spēj uz sevi palūkoties paškritiski, bet nevis meklēt vainīgos svešā sētā. Nacionālisma vērtības kritērijs ir paškritiskums… Ne reti paškritikas vietā mēs savās likstās vainojam citus. Bet tad beidzās konstruktīvais nacionālisms un sākās destruktīvais nacionālisms jeb šovinisms."

It kā viss pareizi. Tikai autors aizmirst piebilst, ka nevar likt vienlīdzības zīmi starp mazu tautu, kas cīnās par izdzīvošanu okupācijas vai globalizācijas apstākļos, un lielu tautu nacionālismu. Tur, kur mazai tautai ir nacionālisms, lielai tas jau var būt šovinisms.

Klasisks šovinisma piemērs ir bijusī PSRS un šodienas Krievija - impērijas tradīciju mantiniece. Jau kopš boļševiku apvērsuma Krievijā tika nemitīgi meklēts ārējais ienaidnieks, uz ko novelt visas neveiksmes - kaitnieki un sabotieri, ārsti-indētāji, imperiālisma aģenti un spiegi utt., utml.

Pirms Hitlera iebrukuma PSRS galvenais ienaidnieks un visu nelaimju cēlonis bija Rietumu demokrātiskās valstis ar britiem priekšgalā. Redzot, kā Hitlers iznīcina vienu pēc otras Eiropas valstis, Staļins berzēja rokas un sūtīja uz Vāciju karam nepieciešamās izejvielas, bet Eiropas valstu komunistiem tika uzdots sabotēt pretestību Un tikai tad, kad vērmahta ceļa rullis sāka velties pāri PSRS teritorijai, ”ģeniālajam” politiķim pieleca, kas ir īstais ienaidnieks.

Toties, jau tūlīt pēc kara “mobilizējot” padomju tautu jaunam karam, tika pasludināts arī jaunais ienaidnieks un visu nelaimju cēlonis - bijušais sabiedrotais ASV, pret ko, vēl kopīgi cīnoties antihitleriskā koalīcijā, tika izvērsta spiegošana un izveidots plašs aģentūras tikls, kaut arī pretējā puse tolaik pret savu sabiedroto to neveica. Šis ienaidnieka tēls ir dzīvs un tiek kultivēts arī šodien.

Autors raksta: “Mūsu politikā kreativitātes vietā ir interpretācija. Jaunu ideju izdomāšanas vietā ir notikumu komentēšana."

Un kādas idejas rada pats autors, kas sevi nešaubīgi uzskata par intelektuāli ? Vienīgā “dziļā” domā, ko šajā sakarā var atrast viņa sacerējumos: “Valsts celtniecības ideoloģijas galvenais uzdevums ir mobilizēt cilvēkus darbam – reālam un konkrētam garīgajam un fiziskajam darbam.”

Šajā sakarā neizglītots un neintelektuāls Ex-seržants mēģinās paust savas domas (un ne tikai savas) jautājumā par “mobilizāciju”, neuzstājot, ka tā ir bezierunu patiesība.

Autora rakstā tiek citēts politmafijas ieliktenis prezidenta amatā Bērziņš: „Gaidītās un sasniegtās brīvības īstenais līdzsvars ir atbildība. Atbildība par to, kas jau paveikts. Par to, kāda būs šī zeme, tauta un valsts, par saviem līdzcilvēkiem, bet galvenais – atbildība katram par saviem dzīves lēmumiem. Tieši tādēļ atbildības veidotājs, tātad – izglītība un apgaismība, ir Latvijas nākotnes atslēga.”

Ja jēdzienu “atbildība” saprot ne tikai kā atbildību pret savu ģimeni un tuviniekiem, tad viss pareizi. Tikai izglītība un apgaismība kā šīs atbildības veidotājs šoreiz būs garām. Tas nostrādātu, ja būtu veselīga augsne, kā tas bija pirmās brīvvalsts laikā. Kas mums ir šodien?

A.Priedītis sava rakstā citē kādu nenosauktu autoru (saglabāta autora oriģinālrakstība): “Barbaros mus parverta PSRS ideologija, kas bija balstita uz meliem - melo un zodz un labi dzivosi. 50 gadu ik dienas meli ir veidojusi barbarismu. Tapat kaa, ja bernu tur sunubudaa kopaa ar suni, vins arii uzvedisies kaa suns. Visa vara 23 gadu garumaa Latvijaa bija komunistu nomenklatura, kas turpina valdit ar barbarisma metodem”.

Šis citāts A.Priedītim liek secināt, ka “tautas paškritiskums ir noslīdējis zem nulles”.

Nu, ko, teorētiski varētu pieņemt, ka Priedītis, uzstājoties kompartijas saietos un slavinot PSRS ideoloģiju, tiešam ticēja tam, ko runāja, kā, piemēram, nelokāmais komunists Rubiks, jeb tomēr ķikināja dūrītē kā vairākums? Ka tad bija patiesībā, Priedīti?

Un tagad atpakaļ pie mana raksta pamatdomas - pilsoniskā atbildība jeb pilsoniska sabiedrība, kas tas ir? Atmetot frāžainību, konkrēts piemērs. Kāds, redzot, kā kaimiņš vai biznesa partneris krāpjas ar nodokļiem, aiziet un “nostučī” VID, jo saprot, ka tas vairāk vai mazāk var ietekmēt valsts sociālās garantijas un tātad arī viņa personīgo labklājību.

Tāpat viņš zina, ka nevis viņš par “stučīšanu”, bet gan vainīgais nodokļu krāpnieks vai korumpants tiks pienācīgi sodīts neatkarīgi no viņa statusa sabiedrībā. Viņš zina arī to, ka atbildīgs ir ne vien viņš, bet arī un pirmām kārtām valsts vara un tās pārstāvji ir atbildīgi par saviem lēmumiem un darbiem ne tikai vārdos, bet arī darbos, kas var izpausties ar amatu zaudēšanu un, ja tam ir pamats, ar cietuma nārām. Un visbeidzot viņš zina to, ka viņam kā jebkuram nodokļu maksātajam caur atbilstošām demokrātiskām institūcijām ir tiesības pieprasīt valsts varu atskaitīties par lēmumiem, kas pieņemti “aiz slēgtām durvīm”, kā arī iespaidot šo lēmumu pieņemšanu demokrātiskā un tiesiskā ceļā.

Kas būs tie “mesijas”, kas to panāks, un, galvenais, kā to panākt? Varbūt tas būs kāds miljonāru klubs kā Repšes naudasmaisu biedrība? Diez vai. Tāpēc, ka viņu rīcībā ir pietiekami resursi, lai nodrošinātu sev izdevīgu valsts varas politiku korumpētā sabiedrībā, kas noved pie šīs sabiedrības tālākas noslāņošanās. Kāpēc lai dalītos ar citiem, ja var pagrābt visu sev?

Tad varbūt tā būs sabiedrības daļa, kas sevi dēvē par inteliģenci? Tie, kas gatavi izpildīt jebkuru klienta vēlmi kā lēta prostitūta, tādi nevar būt. Dienaszagļiem caurās treniņbiksēs un profesionāliem ielās bļāvējiem tas arī nespīd.

Atliek vidusšķira - mazie un vidējie uzņēmēji, kas, cīnoties par savām ekonomiskajām interesēm, var panākt sabiedrības patiesu demokratizāciju. Iesākumam tās varētu būt, piemēram, iniciatīvas grupas par plānoto nodokļu izmaiņu atcelšanu mikrouzņēmumiem vai pret tā saucamo valdes locekļa nodokli.

Tad, kad būs atstrādātas cīņas metodes un taktika atsevišķu mērķu sasniegšanai, tad varētu pāriet pie nākošā etapa - izpratnes par to, ka uzvara atsevišķā jautājumā pati par sevi neko nedos, kamēr valsts pārvaldē nāks un darbosies profāni un/vai korumpanti, kas sačakarēs vēl vairāk to, kas jau bija sačakarēts pirms viņiem. Tātad gribot negribot ir jāveido pilsoniska sabiedrība.

Kādas varētu būt šīs cīņas metodes un taktika? Dažādas - sakot no viedokļu publicēšanas tīmeklī un parakstu vākšanas un beidzot ar Dž.Šārpa izstrādāto taktiku. Bet tas - temats atsevišķam rakstam.

Novērtē šo rakstu:

0
0