Iesaki rakstu:

Saeimas un valdības pamatuzdevums ir uzņēmējdarbības vides veidošana ar attiecīgiem regulējošiem tiesību aktiem. Mūsu likumdevēji un izpildvara faktiski nosaka, kādā nozarēs investēt ir izdevīgi, kādās – ne īpaši. Vairāk nekā 10 gadus šajā ziņā nākas rūpīgi ieklausīties arī Eiropas Komisijas (EK) viedoklī.

Izstrādājot enerģētikas sektora attīstības plānus, pēdējo 10 gadu laikā Eiropas Savienība (ES) ir nepārprotami izdarījusi izvēli par labu vietējiem un ekoloģiski nekaitīgākiem elektroenerģijas iegūšanas veidiem, un šādā virzienā EK cenšas stimulēt ES dalībvalstis. ES enerģētiskā atkarība no resursiem ko piegādā valstis, kas atrodas ārpus alianses, un investīcijas vietējo energoresursu apgūšanā ir divas no problēmām, kas pastāvīgi atrodas EK uzmanības fokusā. Īpaši aktuāli tas ir Ukrainas notikumu iespaidā.

Tāpēc biedrība „Mazās hidroenerģētikas asociācija” (MHEA) ir nepatīkami pārsteigta par valsts attieksmi pret Latvijas upju tecējuma izmantošanu elektroenerģijas ražošanai. Patlaban Latvijā darbojas 147 mazās hidroelektrostacijas (HES), kuras ar atsevišķiem izņēmumiem visas atjaunotas veco ūdens dzirnavu vietās. Lai gan tās pagaidām saražo līdz 1% no valsts tautsaimniecībai un iedzīvotājiem nepieciešamās elektroenerģijas, taču dod ievērojamu ieguldījumu reģionu attīstībā.

Zinātnieku 10 gados veiktie pētījumi un aprēķini liecina, ka mazo HES kopējo elektroenerģijas izstrādi, atjaunojot vēsturiskos dzirnavu aizsprostus, iespējams, būtiski palielināt (neizmantojot Daugavu, Ventu, Lielupi un Gaujas vidus un lejas posmus) – teorētiski līdz pat 900 GWh gadā, praktiski vismaz līdz 300 GWh gadā, kas būtu jau ievērojams devums Latvijas enerģētiskās patstāvības nodrošināšanā.

Tas dotu arī ievērojamu pienesumu citām tautsaimniecības nozarēm, līdz pat vairākiem simtiem miljonu latu, īpaši būvniecībā, transportā, iekārtu ražošanā. Taču, lai tā notiktu, likumdevējam un valdībai jāpalīdz veidot investīcijām labvēlīgu vidi, jāstimulē jaunu, efektīvu un vidi saudzējošu HES būvniecība, un esošo modernizācija.

Ekoloģiskajā aspektā modernās tehnoloģijas izmantojošas mazās HES ir viens no „zaļākajiem”, bet izmaksu ziņā mazo upju tecējuma izmantošana ir viens no lētākajiem enerģijas iegūšanas veidiem. Liktos – kas gan būtu vienkāršāk, kā novākt birokrātiskos un finansiālos šķēršļus mazo HES attīstībai?

Taču notiek pilnīgi pretējs process. Pēdējos gados Latvijas likumdevējs ir izdarījis virkni grozījumu likumos, mazo HES darbību padarot arvien nerentablāku. Jaunākais „sitiens zem jostasvietas” mazajiem HES ir grozījumi nodokļu likumdošanā, kuru rezultātā no 2014. gada 1. janvāra blakus Subsidētās enerģijas nodoklim- 10% no bruto ieņēmumiem par saražoto elektroenerģiju mazie HES tika aplikti vēl arī ar Dabas resursu nodokli, kas tiek piemērots arī tiem, kas elektroenerģiju pārdod brīvajā tirgū .

Tajā paša laikā Dabas resursu nodoklis ir milzu slogs šiem nebūt ne lielajiem uzņēmumiem. Mazajam HES, kas visu saražoto enerģiju pārdod valsts obligātajā iepirkumā, Dabas resursu nodoklis sastāda 10-15% no uzņēmuma bruto ienākumiem, bet tiem HES, kas saražoto elektroenerģiju pārdod tikai brīvajā elektroenerģijas tirgū – no 43 līdz pat 70% no bruto ienākumiem. Papildu nodoklis lielāko daļu mazo HES darbību padara pagalam nerentablu.

Turklāt pašlaik spēkā esoši valdības noteikumi paredz, ka no 2017. gada mazajiem HES elektroenerģijas iepirkuma tarifs tiks samazināts par 20%! Vēl vairāk – Saeimā ir iesniegti Elektroenerģijas tirgus likuma grozījumi, kas paredz no 2015. gada vispār atcelt obligāto iepirkumu, tādējādi mazajām HES faktiski liekot konkurēt ar elektroenerģijas ražošanas gigantiem.

Un šī konkurence jau patlaban nav nekāda godīgā! Mazie HES maksā atbilstoši MK 08.05.2001. noteikumiem Nr. 188 „Saimnieciskās darbības rezultātā zivju resursiem nodarītā zaudējuma noteikšanas un kompensācijas kārtība” (lai gan šāda kaitējuma lielākoties nemaz nav), un šīs maksas kopsumma (rēķinot pret saražoto elektroenerģiju un upju stratēģisko lomu) ir vairākkārt lielāka nekā VAS „Latvenergo” maksājumi par tās nodarīto kaitējumu.

Mazie HES maksā arī par ūdens resursu lietošanu – faktiski par to, ka upes tek uz jūru, un šī maksa ir līdz 3 centiem par kilovatstundu – arī tie, kas savu elektroenerģiju pārdod brīvajā tirgū par 4,3 centiem/kWh. Rezultātā, ja salīdzinām kopējās nodokļu summas, par saražotās enerģijas vienību mazie HES no jaunā gada maksā 60 reižu vairāk nekā VAS „Latvenergo” lielie HESi – un tas vēl, neskaitot Subsidētās enerģijas nodokli!

Ja nodokļu grozījumi netiek atcelti līdz gada beigām, maksātnespējas situācijā var nonākt un pārtraukt ražošanu līdz 50% no mazajiem HES. Sekas būs darbinieku atlaišana – bezdarbnieku pabalsti, neieņemti nodokļi valstij un pamestas ūdenskrātuves, kas radīs bīstamību videi un sabiedrībai, problēmas pašvaldībām.

Šādos apstākļos ir grūti runāt par mazo HES perspektīvām Latvijas tautsaimniecībā un par Latvijas enerģētiskās atkarības mazināšanu vispār. Pēdējos gados pieņemto „Elektroenerģijas tirgus likuma” un MK noteikumu grozījumu iespaidā, kā arī, nespējot beidzot pieņemt „Atjaunojamās enerģijas likumu”, valsts ir radījusi neticību investīciju drošībai gan vietējiem, gan ārvalstu uzņēmējiem un investoriem.

Aicinām Latvijas Republikas Valsts prezidentu, Saeimu un valdību rosināt atcelt nepārdomāti un kļūdaini pieņemtos Dabas resursu nodokļa un Ūdens apsaimniekošanas likuma grozījumus. Un vēlreiz aicinām sākt aktīvas sarunas ar Atjaunojamo energoresursu nozari, lai tik tiešām tuvinātu Latvijas enerģētisko neatkarību un rastu risinājumu nozares izdzīvošanas un attīstības jautājumu sakārtošanai likumu un citu normatīvo aktu līmenī. Investīcijas enerģētikas nozarē ir ārkārtīgi naudas ietilpīgas un realizācijas termiņos laikietilpīgas, tāpēc jautājumu risināšanas atlikšana rada milzu grūtības to piesaistīšanai nākotnē.