Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Mācību grāmatās ir rakstīts, ka žurnālistika ir vēstures melnraksts. Tas nav un nekad nebūs perfekts. Nesaku, ka Gunta Bojāra darbs man vienmēr ir paticis - dažreiz esmu patiesi apbrīnojis viņa veikumu, dažreiz man tas šķitis apšaubāms. Bet tāpēc man ir sava galva un spēja pašam spriest, vērtēt. Te nevajag kādam no malas pamācīt - ko un kā man vajadzētu "pareizi" domāt.

Šaubas ir inteliģenta cilvēka pazīme. Un tās man būs vienmēr - gan „Aizliegtā paņēmiena” gadījumā, gan viņu oponentu. Bet, lūdzu, nejauciet pa vidu visādus NEPLP, jo tas baisi atgādina laikus, kad varēja pasūdzēties partijas komitejai un uzsūtīt uz kakla GlavĻitu (Главлит - PSRS okupācijas režīma cenzūras organizācija, kas kontrolēja, lai plašsaziņas līdzekļos nepaspruktu kāds režīmam nevēlams viedoklis, informācija.)

Bojāra raidījums raisījis ļoti plašas diskusijas par svarīgiem jautājumiem, un tas ir ļoti labi. Gan par mediju, vārda brīvību, gan par vakcīnām, metodoloģijām. Vai varbūt es maldos - par to nav sākusies plašāka diskusija sociālajos un tradicionālajos medijos?

Žurnālisti nekad neatradīs un nedos galīgās, vienīgās un īstās, "pareizās" atbildes. Tam vienmēr ir vajadzīga laika distance. Īpaši jūtīgos zinātniskos jautājumos. Žurnālistu uzdevums atrast, uzlikt uz galda sabiedrībai svarīgus, būtiskus jautājumus un izraisīt visplašāko diskusiju, kur izskan pēc iespējas plašāks, daudzveidīgs viedokļu spektrs. Patīk tie mums vai nepatīk, piekrītam vai nepiekrītam, bet tie ir jādzird. Un tikai tā mēs varam cerēt uz iespējami labākajiem risinājumiem.

Un, ja „Aizliegtais paņēmiens” un Bojārs ir izraisījis šo viļņošanos, tad tas ir labi. Kuram šajā stāstā bija vai nebija taisnība - to uzzināsim tikai pēc kāda laika. Bet viņa darbs licis mums vēlreiz domāt par ļoti svarīgiem jautājumiem, meklēt argumentus. Aktīvāk, rūpīgāk, pamatīgāk.

Novērtē šo rakstu:

156
10