Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ja bērns uzzina, ka manta, ko līdz šim. uzskatījis par savu, patiesībā ir zagta, kādam varmācīgi atņemta vai nolaupīta, viņa pienākums, pieaugušam kļūstot, būtu uzmeklēt mantas īpašnieku, atvainoties un, neizvirzot nekādus noteikumus, mantu bez ierunām atdot. Šodien Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pases īpašniekiem toņu priekšteču izdarītā nozieguma – mūsu valsts brīvības nolaupīšanas – upuris nav tālu jāmeklē.

Tā ir zeme, kurā pēc uzvaras Lielajā tēvijas (ne jau mūsu!) karā viņu senči nelikumīgi ieceļoja un ērti iekārtojās nogalināto, uz Krievijas cietumiem, ogļraktuvēm, Sibīriju aizvesto un no otrreizējas okupācijas pāri jūrām aizbēgušo ģimeņu mājokļos. Tā ir zeme, pa kuru viņi staigā.

Klusums! Nedzirdam ne atvainošanos, ne nožēlošanu, neredzam ne mazāko vēlēšanos no noziedzīgi iegūtā atteikties. Tāpat kā agrāk 9. maijā tiek nestas puķes pie "atbrīvotāju" pieminekļiem, uzmesta lūpa par aizliegumu publiskās vietās apkarināties ar uzvarētājvalsts (taču!) rekvizītiem un cerīgi nogaidoši vērsti skati uz austrumiem. Vai viņi tiešām tic, ka Latvija savu brīvi arī otrreiz bez pretošanās atdos, ka par savu tik sūri grūti atgūto neatkarību necīnīsies?!

Vai varbūt viņos gruzd cerība, ka Latvijā nomainīsies sabiedriskā iekārta, nāks pie varas politiskie spēki, kas "netaisnībai" darīs galu? Nomainīsies valdība, viņu kā uzvarētājvalsts pārstāvju privilēģijas tiks atjaunotas?

Un te nonākam pie jautājuma, kuru būs grūti apiet mūsdienu problēmas analizējošiem publicistiem, vēsturniekiem un "runājošiem" politiķiem: vai tie puiši, kas 9. maijā pie Okupācijas pieminekļa Pārdaugavā aizgāja ar Ukrainas karogiem, bija disidenti vai brīvības cīnītāji? Zaimoti, norieti, grūstīti viņi vairākas stundas nostāvēja un neatkāpās. Desmitiem un simtiem ukraiņu tajā pašā laikā ar šiem karogiem izgāja pretī krievu tankiem tur uz dienvidu pusi (ne)tālu no mums. Ar ko šie drosminieki atšķiras no tiem cīnītājiem, kas brīvību aizstāv ierakumos?

Mūsu Gunāru Astru daži publikāciju autori nodēvējuši par disidentu. Šāds formulējums pat ielavījies Latvijas vēstures mācību grāmatā vidusskolām un Rīgas vēsturisko vietu ceļvedī. Aiz nezināšanas, nesapratnes vai neiedziļināšanās jēdzienu būtībā? Gribētos ticēt, ka ne aiz ļaunprātības. Kam gan varētu būt izdevīgi pielīdzināt brīvības cīnītājus disidentiem, sajaukt divas tik atšķirīgas lietas?

Mācītājs Guntis Kalme latviešu brīvības cīņas periodizējis šādi: 1918.- 1920. gads - grūtos, 1940.-1956. - ārkārtīgi grūtos un līdz valstiskās neatkarības atjaunošanai - neiespējamos apstākļos. Ne vārda par disidentismu.

Ari Gunārs Astra, dzejnieki Voldemārs Zariņš un Gunārs Freimanis, latviešu leģionāri, vēlākie nacionālie partizāni Ēvalds Pakulis, Ernests Laumanis un daudzi citi Mordovijas lēģeros ieslodzītie aizgriezās, ja kāds no krievu disidentiem mēģināja aicināt viņus pievienoties savai "cīņai" par PSRS politiskās iekārtas demokratizēšanu. Visasāk tādās reizēs aicinātājus pasūtīja Agris Šēfers: "Ejiet d... ar savām uzbāšanām! Aizvāciet savu armiju kopā ar vienalga kādu manā zemē ievazāto iekārtu uz savu Moskoviju un tad plēsieties savā starpā, kamēr nelabi paliek!" (Patiesībā viņš teica stipri rupjāk, bet to, ja vēlaties un ausis iztur, pajautājiet viņam pašam.)

Ukraiņu karošana ierakumos un nevardarbīgā pretošanās kustība Krievijas iekarotajos apgabalos savā dziļākā jēgā ne vien sasaucas, bet arī vienojas ar to cīņu, ko uzsākuši puiši ar Ukrainas karogiem pie okupācijas pieminekļa un tie Saeimas deputāti, Rīgas domes locekļi un politiķi, kuri neatkāpjas no prasības šo brīvo valsti par atkal nebrīvu padarīt aicinošo monumentālo veidojumu demontēt Tādi paši brīvības cīnītāji, kādi bijām mēs jaunībā. Mēs savu, kaut ilgi nācās gaidīt, tomēr panācām. Nav šaubu, ka panāksiet arī jūs! Varbūt pat ātrāk.

Novērtē šo rakstu:

87
45