Iesaki rakstu:

Domājot par “visīpašākajiem cilvēkiem”, kuru dzīvības un veselības ir vērtīgākas nekā kaut kādiem parastajiem mirstīgajiem, nevilšus atcerējos kādu senāku rakstu. Lūdzu neuztvert to kā aicinājumu sekot franču vai britu piemēram, jo ko nu viņi saprot no demokrātijas, labām manierēm un vispār valstsgribīga pazemības gara.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem viena no spilgtākajām latviešu intelektuālēm Vita Matīsa kādā savā rakstā salīdzināja attieksmi pret VIPeļiem Latvijā un Rietumeiropā. Atļaušos nocitēt šo fragmentu pilnībā.

Matīsa rakstīja: "Notikums ir īsts notikums — viena no retajām Marisa Jansona viesošanās reizēm Rīgā, šovakar viņš muzicē kopā ar LNSO, un Lielajā Ģildē skan Štrauss. Koncertu apmeklē teju vai visa Latvijas politiskā "spice" — prezidente, premjerministrs, ministri, viņu pavadoņi. Uz vienu vakaru šī nu ir tā vieta Latvijā, kur varas centra magnētiskais lauks pievelk visspēcīgāk.

Ir starpbrīdis, un mazās kafejnīcas garā rinda stiepjas vēl aiz durvīm. Mana jaukā kompānija, kuras negaidītā ielūguma dēļ arī es šeit atrodos, stāv kaut kur rindas vidū. Kamēr tērzējam par nupat dzirdēto, es vēroju, kā no galda pie kura sēž vairāki Ministru kabineta smagsvari, pieceļas divi vīri no viņu svītas un mierīgi, visai rindai pa priekšu iet taisnā ceļā pie letes. Tikpat mierīga ir rinda, kura it kā neko neredz (vīri ir pazīstami), neko nemana.

Es gan sāku vārīties, šķendēties, un jaukā kompānija mēģina mani mierināt ar vārdiem - "padomju paražas"... Tas gan - neviens normāls Rietumeiropas politiķis ar kaut ko tādu neriskētu, jo apzinātos, ka viņš momentā var zaudēt visu klātesošo, viņu ģimeņu un draugu balsis nākamajās vēlēšanās.

Bet, ja tomēr riskētu, tad, piemēram, Francijā viņam būtu jārēķinās ar to, ka varbūt kāds vīrietis no rindas beigām skaļā balsī pārkliegtu zāli ar dzēlīgu — "Ei, mīkstmieši, jūs neesat nekāda Marija Antuanete, un mēs šeit neesam Versaļas pils galms!", un rindas priekšpusē kāds varētu viņiem pat uzspļaut; savukārt Anglijā bufetniece pati, iespējams, būtu nolikusi brašos zēnus pie vietas."

Fragments no Vitas Matīsas raksta „Vientuļais patriotisms” laikrakstā “Diena” 2007. gada 16. novembrī.