Iesaki rakstu:
Pie sevis vienmēr esmu domājis, ka Tam Kungam ir ļoti smalka humora sajūta. Kad putleriešu karakuģis aizgāja pa burbuli, tad par to pārliecinājos vēlreiz. Iedomājos, ka viņš šobrīd uzvilcis T-kreklu ar ukraiņu karavīra trāpīgo vēstījumu.
Bet, ja pavisam nopietni, tad man ilgi būs jādomā par to, kā šī traģēdija vispār varēja sākties!? Tik daudz nevainīgo asinis izlietas, lai pasaule beidzot ieraudzītu kārtējā autoritārā režīma patieso seju!
Jā, jā, jā... tagad visi gudri spriež – “viss jau uz to gāja”. Bet kapēc mēs kopīgi nebijām spējīgi apstādināt šo katastrofu, pirms tā sākās?
Un atbildes mums būtu jāprasa tiem, kuriem bijām uzticējuši atbildību par kopējo drošību un stabilitāti Eiropā. Gadiem ilgi viņi rīkoja neskaitāmas konferences, kurās gudri sprieda par drošību un stabilitāti. Smalkos vārdos runājoši politiķi izveidoja neskaitāmas domnīcas, “izcilības centrus” un vēl visādas organizācijas, iestādes, kurās solījās pasargāt Eiropu no briesmām. Atvainojiet, bet kur ir rezultāts!?
Un, lūdzu, nevajag tagad izdomāt tukšas atrunas - tūkstoši nevainīgo šobrīd guļ zem drupām, bērni un sievietes izvarotas. Masveidā. Tas noticis 21. gadsimta Eiropā! Kāpēc savās neskaitāmajās konfrencēs, domnīcās nespējāt atrast atbildi, kā apstādināt psihopāta Putina bandu?
Atcerējos vārdus, kurus 1995. gadā kādā konferencē teica bijušais Igaunijas prezidents, Eiropas domātājs Lenarts Meri:
"Dažas valstīs ir izveidojusies īpaša akadēmisko prusaku kategorija, kas tekalē no vienas politiskās virtuves uz otru un atkārto tekstus, kuros, labākajā gadījumā, ir izmainīts tikai valsts nosaukums. Viņi iztērē vairāk naudas nekā ANO miera spēki, viņi savā starpā ir izveidojuši efektīvu riņķa aizsardzību, viņu metavaloda ir ietilpīga, taču vienkāršajam mirstīgajam netulkojama.
Laikā, kad mūsu acu priekšā kā margarīns Sahāras saulē izkūst pasaules starptautiskās organizācijas, kad alus bāru možo meldiņu pārspēj raķešu dūkoņa, kad pa asfaltu ripo norautas galvas kā futbolbumbas pāri zaļajam stadiona mauriņam, cienījamie akadēmiskie prusaki ir radījuši mirāžu par pasauli, kurā dienu no dienas nostiprinās drošība, stabilitāte un cilvēktiesības. Vispārliecinošākie argumenti parasti ir vidēji vienu reizi nedēļā noslēgtie pamieri, mazliet biežāk tā ir moža ziņa, kura artilērijas šāviņu vai raķetes sprādzienu pasludina par pēdējo, līdz bēthoveniskai apoteozei paceļot cilvēces brāļošanos. (...)
Vēstures un ikdienas pieredzes rāda, ka no dzirksteles var uzliesmot ugunsgrēks un, skat’, globālā ciema salmu jumti acumirklī uzliesmo. Novērst dzirksteli ir vienkāršāk, nekā nodzēst ugunsgrēku. Taču starptautisko organizāciju preventīvās diplomātijas efektivitāte ir bijusi maza un, neskatoties uz svinīgajām delegācijām, ciniska."
Noslēgumā jāatceras, ka jau toreiz Meri brīdināja arī par imperiālisma vīrusa atgriešanos Kremļa gaiteņos, bet viņu vienkārši ignorēja, uzskatīja par nevēlamu trauksmes cēlāju.
Eiropas un pārējās it kā civilizētās pasaules veselo saprātu bija aizmiglojusi vēlmju domāšana un neremdināma alkatība pumpēt Krievijas dabas bagātības, pieverot acis uz čekistu bandas rosību.