Iesaki rakstu:

No 10. Saeimas patriektie - visa tā saucamā elite, kas nav sabiedrības, bet pašu izredzēto izmeklēta, - jau gadiem māca, ka jāizšķiras, par ko, nevis pret ko balsot. Šī viltus aristokrātu „gudrība” iemiesojusies nopirktu tehnologu, reklāmistu un cita veida profesionālu zušu smalkajos melos. Lai rūpētos par sabiedrības sklerozi, lai mums aizmirstos, kuri sev cītīgi pelnījuši vēlētāju noraidījumu un kuri no politikas patriecami pavisam...

Ar nomācošu pārsvaru (94,3%!) tautas nobalsošana aizejošajam parlamentam parādīja durvis... Bet patriekto nepievilcīgās konkrētības pārtapušas par pirmsvēlēšanu smiņķu uzlabotiem abstraktiem tēliem un iekrāsojušies valsts un sabiedrības glābēju impozantās lomās.

Ko man kā vidusmēra vēlētājam, kas, apzinīgi pildot pilsoņa pienākumu, līdz šim balsojis vien nepareizi, ik reizi piedzīvojot smagu vilšanos, darīt tagad? Atkal vilkt ar pirkstu līdzi programmu bezjēdzības saldajiem meliem? Atkal zīlēt iespējamo koalīciju aprisēs, kuras tik labi kalpo attaisnojumam – ak, ko nu mēs, mums taču nav 51 balss? Akli ticēt papīra un mikrofonu paciestajiem politiķu pirmsvēlēšanu ieslavējumiem, kuri, piemēram, tā nosargājuši pensijas, latvietību, valodu un valsti, ka nav spējuši būt ilgāk paciešami? Nekā, mīļā vēlētāja sirds, tas ir ceļš uz nekurieni! Tāpēc šoreiz balsošu pēc citiem kritērijiem.

Visas varas gana pļāpājušas par pilsonisko sabiedrību, - tad nu reizi mūžā iedomājos, ka, būdams šīs sabiedrības pārstāvis, pirms vēlēšanām varu paust savu viedokli itin pilsoniski.

Pirmkārt, nebalsošu par viltus latvietību, kura kļuva par nožēlojamu izsmieklu atlaistajā Saeimā. Jo tā saucamās latviskās partijas ar 71 nacionālo balsi parlamentā nespēja ievēlēt Valsts prezidentu bez Saskaņas centra (SC). Šo latvietības izgāšanos sekmēja „latviskie” spēki no ZZS un PLL.

Otrkārt, es nebalsošu par spēkiem no tām pašām partijām un SC, kuru deputāti aizšķērsoja ceļu tiesiskumam, neļaujot veikt kratīšanu Šlesera dzīvesvietā, tādējādi vēlreiz uzspļaujot jau tik bezgala smietajam politiskās liekulības lozungam valdības mājā – „Viens likums, viena taisnība visiem”...

Treškārt, nebalsošu par tiem, kuri gādāja par to satriecošo likumdošanas ainu, kurā attiecīgu izmanīgu bezgožu pasūtītais mutatis mutandis (noziedzīgi iegūtu līdzekļu jēdziena sašaurināšana) kalpoja konkrētai personai, lai izvairītos no atbildības likuma priekšā. Nebalsošu par tiem, kas aizklātu balsošanu izmantojuši, lai izrēķinātos (balsojot pret) ar kompetentiem cilvēkiem, kuri gatavi rīkoties valstiski un īstenot godīgu likuma varu. Nebalsošu par tiem, kas pieļāvuši tādu likumdošanas absurdu, kas pieļauj Valsts prezidenta likumisku ievēlēšanu uzticību zaudējušai Saeimai, kuras politisko krahu apliecinājusi tautas nobalsošana.

Ceturtkārt, nebalsošu par to pašu partiju balamutību, kuras melīgi sola tagadnes pensijas, nākotnē atņemot pensijas pensionāru bērniem un mazbērniem, kuras tikpat melīgi sola zaļu un latvisku Latviju, slēdzot slepenas vienošanās ar SC un izsaimniekojot Latvijas mežu kopmantu.

Piektkārt, nebalsošu par tām partijām, kuras izliekas neredzam, ka viņu formālie un neformālie darboņi amorālu un prettiesisku interešu vārdā valsts lietas lemjošās varas (tiesu varu ieskaitot) pārvērtuši par instrumentu savu savtīgo interešu apmierināšanai no pašu veidotās oligarhiskās piramīdas augšas līdz apakšai, šim nolūkam savā varā pārņemot medijus, iznīcinot demokrātiju, vārda brīvību un liekot lietā visplašākās korupcijas iespējas.

Sestkārt, nebalsošu par tiem politiķiem, kuri to imunitāti, kas deputātu sargā no apdraudējuma pildīt valsts uzdevumu, izmanto, lai glābtos paši un glābtu savējos no taisnas tiesas.

Septītkārt, atdodot savu balsi, nevērsīšos pret to loģiku, kura norāda skaidri – ka, balsojot par tiem pašiem patriektajiem, mēs vistiešākā nozīmē noliedzam pašu īstenoto lēmumu par Saeimas atlaišanu. Turklāt jauna un godīga politika iespējama vien tad, ja valsts lietas uzticam jauniem spēkiem, kuriem līdzi nenāk izkurtējušās politikas un atlaistās Saeimas „tikumi” un aizdomu ēnas.