Iesaki rakstu:
Ņujorkas Rangers hokeja komandas līdzjutēji atšķiras no citu komandu faniem. Viņi priecājas, kad vārtus gūst pretinieka komanda, un svilpj, kad vārtus gūst mājinieki. Komandā vienmēr ir kāds spēlētājs, kuru līdzjutēji uzskata par galveno vainīgo, - ja ripa ir pie viņa, tad sākas īsts ūjināšanas šovs. Treneris šo spēlētāju parasti piesaka tikai izbraukuma spēlēm, - mājas spēlēs viņš parādās tikai tad, ja iepriekšējā spēlē nav bijušas pilnas tribīnes.
No kādreiz varenajiem „klaidoņiem” ir palicis tikai nosaukums, un komanda regulāri ieņem pēdējās vietas. Toties tā ir bagātākā NHL komanda, ar lielākajām spēlētāju algām, lielāko stadionu un dārgākajām biļetēm.
Kļūdīties esot cilvēcīgi. Arī atzīt savas kļūdas un censties tās vairāk nepieļaut. Ja tam ir dots pietiekami daudz laika un to pieļauj apkārtējā vide. Vai kaut kas līdzīgs būtu iespējams mūsdienu Latvijā?
Privatizēšanas likums bija sastādīts neparasti. Nekustamos īpašumus varēja mantot jebkurš, kuram izdevās pierādīt jebkādu radniecības pakāpi ar iepriekšējo īpašnieku. Tika noteikts konkrēts datums, līdz kuram bija jāpiesakās, un pēc šī datuma vairs nevarēja pretendēt uz īpašuma atgūšanu (izņemot gadījumu, kad izdevās pierādīt, ka persona atradusies ārpus civilizācijas robežām – Āfrikas džungļos). Rezultātā bieži bija gadījumi, kad īpašums nevis pārgāja to cilvēku rokās, par kuru īpašniekiem tos uzskatīja sabiedrība, bet gan īpašumus mantoja agrāk neredzēti radinieki.
Vēl grūtāk sabiedrībai bija izprast, kā īpašumu varēja mantot pilnīgi sveši cilvēki, - tie, kuri bija aizbraukuši uz ārzemēm pie bijušo īpašnieku radiniekiem. Tikmēr kaimiņos esošajā Lietuvā īpašumus varēja mantot tikai pirmās pakāpes radinieki.
G -24 kredītiem nevajadzēja tikt parādītiem grāmatvedības uzskaitē un pārskaitītiem caur banku kontiem. 24 miljonus lieli līdzekļi, kuri bija domāti valsts attīstībai, kļuva par naudu, kura tika sadalīta koferos, čemodānos, somās. Lieki piebilst, kādā veidā līdzīgus kredītus sadalīja kaimiņvalstis.
Šo uzskaitījumu varētu turpināt, taču tas nav šī raksta mērķis. Tas arī neaicina no jauna pārdalīt jau reiz sadalīto. Tas aicina atbildēt uz daudz būtiskāku jautājumu, - vai tiešām latvieši ir savādāki par citām tautām? Neviens cits, izņemot mūs pašus, nav ieinteresēts atbildēt uz šo jautājumu. Mums jābūt gatavām atbildēm, lai droši varētu turpināt dialogu ar citādi domājošiem, nevis kautrīgi nolaist acis un klusēt.
Vislabāk par to varētu pastāstīt paši bijušie politiķi, ja vien justu, ka sabiedrība tam ir gatava. Līdz šim brīdim varu mēģināt ieskicēt dažus kopsaucējus, kuri varētu palīdzēt sākt risināt šo uzdevumu.
Latvijā salīdzinājumā ar kaimiņu valstīm, bija spilgti izteikts 4. maija kults. Deputāti, kuri bija balsojuši par Neatkarības deklarāciju, bija tautas varoņi, taču viņu zināšanu līmenis nebija pietiekams jaunas valsts veidošanai. Cīnoties pret Interfrontes uzskatiem, kura visu laiku piesauca sabiedrības intereses, viņos nostiprinājās pārliecība, ka viss, kas saistīts ar sabiedrības interesēm, ir slikti, bet viss, kas saistās ar privātajām interesēm, – labi. Viņiem vienkārši nebija citu kritēriju, pēc kuriem vadīties.
Pēc šī principa viņi balsoja un pieņēma likumus, kuru sekas paši īsti neizprata. Viņi taču bija varoņi, līdz ar to visiem viņu pieņemtiem likumiem vajadzēja nest svētību tautai. Kaimiņu valstīs nebija šādas pārspīlētas deputātu pašapziņas, un viņi biežāk konsultējās ar tautsaimniecības speciālistiem.
Kā vēl vienu pieņēmumu varu minēt attieksmi pret skolotāju. Visi tā laika deputāti skolā bija mācījušies sabiedrības mācību, kura mācīja izprast sabiedrību tās vienotībā un veselumā. Jaunie skolotāji mācīja tikai to, kas ietilpa viņu personisko interešu sfērā, bet deputāti to uztvēra kā mācību par sabiedrības vispārīgajām likumsakarībām. Daudzi no mums kādreiz ir nopirkuši kādu nederīgu lietu, noticot pārdevēja kaismīgajai runai, taču vēlāk, atceroties šo notikumu, to varējuši atstāstīt kā anekdoti.
Daudz nopietnāk ir politikā, - par to vēl joprojām ir pieņemts klusēt. Tomēr pēc šī temata – personisko un sabiedrisko interešu mijiedarbības - ir ļoti liels pieprasījums sabiedrībā, par to liecina gandrīz katrs otrais komentārs. Tas netiek apmierināts, tāpēc sabiedrība izdara pati savus secinājumus, kurus necenšas apstrīdēt neviens latviešu inteliģences vai kultūras pārstāvis. Tikmēr šī īpašība ir pamanīta arī ārpus Latvijas robežām. Uz jautājumu, kurš deputāts vienmēr ir gatavs aizstāvēt sabiedrības intereses, precizējot, kura tieši intereses ir jāaizstāv, - pareizā atbilde esot: tas ir latvietis.
Ir sakāmvārds, ka viens pērtais ir desmit nepērto vērts. Ar piebildi - ja vien šis pērtais ir cilvēks. Pretējā gadījumā ir spēkā cits sakāmvārds - kāda vārna pērta, tāda nepērta. Cilvēks var nodot pats sevi, - tā ir viņa iekšējā problēma, taču, ja viņš nodod sabiedrību, - par to atceras vēsture. Ja zemā reitinga dēļ vairs nevar piedalīties politikā, tad tomēr pastāv iespēja sevi realizēt citās, ne mazāk būtiskās sabiedrības dzīves jomās.
Abstraktu ideju klātbūtne sabiedrībā norāda uz to, ka tā rūpējas pati par sevi. Tikai cilvēks spēj domāt abstrakti, un šajā domāšanā ir iekļautas visas tās vērtības, kas cilvēku atdala no dzīvnieka. Spēja domāt abstrakti ir saistīta ar kultūru. Augstas kultūras pārstāvis, iebraucot Latvijā, ir pārsteigts par daudzajām invalīdiem domātajām zīmēm. Vai tas nozīmējot, ka par invalīdiem ir jārūpējas tikai šeit, bet ne citur?
Līdzīgas zīmes mums iesaka atstāt visur – politikā, ekonomikā, tiesībās. Tad atrast vietas, kurās šīs zīmes nav uzliktas, un izmantot to. Savā labā, protams, jo izglītība ir personiska vērtība. Publiskajā telpā tad ir vienīgi personisko interešu aizstāvošas idejas, un cilvēkam, kurš tam nepiekrīt, atliek tikai viena iespēja – koncentrēties ap vardarbību iekļaujošiem simboliem.
Mēs esam piedzīvojuši tos galvu reibinošos mirkļus, kad varējām brīvi izteikt savas domas, neuztraucoties par to, kā tās patiks citiem. Sabiedrībā meklējām un uzrunājām sev līdzīgos, nevis uztvērām to kā cilvēku kopu, kurai jāiepatīkas. Mums bija tiesības izteikt, iespējams, nepareizus uzskatus, jo bijām pārliecināti, ka politiķi spēs atšķirt pelavas no graudiem.
Pašreiz ir jāņem vērā arī tas, kā izteiktie uzskati ietekmēs, piemēram, starpvalstu attiecības, jo politiķi ir mācīti sabiedrībā meklēt idejas, kas rūpētos par viņiem, nevis sabiedrību.
Droši vien nav viegli atrasties komandā, kuru neieredzi, un raudzīties uz skatītājiem, kurus ienīsti. Iekļūt komandā, lai spēlētu hokeju, bet nonākt arēnā, kurā cīnās gladiatori. Vienā mirklī no brīva cilvēka kļūt par vergu, kura asinis pieprasa skatītāji. Katru epizodi izspēlēt līdz galam, nevis gūt prieku no komandas saspēles. Mīcīties gar bortiem, nevis uzdrošināties izslidot laukuma vidū. Šādos apstākļos runas par taktiku un komandas spēli izklausās pēc ņirgāšanās.
Tomēr mūsu atmiņā vēl ir saglabājusies komanda, kura vēl pavisam nesenā pagātnē bija sākusi spēlēt tā, kā viņa to prot, un ieguva pašu svarīgāko balvu – brīvību. Katram hokejistam, lai piepildītu savu bērnībā loloto sapni, kādēļ viņš ir nolēmis kļūt par sportistu, sākumā jātiek skaidrībā pašam ar sevi: kā interesēs viņš spēlēs – īpašnieka vai skatītāju.