Iesaki rakstu:
Politika nav karš, kurā ir tikai savējie un svešie. Politika ir dažādu redzējumu salāgošanas process, kas notiek starp tādiem, kuri vismaz kaut kādā minimālā līmenī viens otru uzskata par savējiem. Tātad par uzklausāmiem un diskusijā izvaicājamiem.
Kad Marija Luīze Meļķe izmanto balvu pasniegšanas skatuvi, lai paustu politisku nostāju, mums ir jārunā par viņas pieminēto problēmu, nevis par to, cik maz viņa ar šādu žestu liek uz spēles vai cik cienīga viņa būtu pēc tāda soļa turpināt saņemt valsts finansējumu. Viņa ir ne mazāk cienīga saņemt to kā jebkurš cits, kurš jebkad ir ko kritisku par varu pateicis.
Ja mēs pieturēsimies pie ačgārnās kritizēšanas tiesību loģikas, ir vērts padomāt par “PSR” atkalpiekabināšanu valsts nosaukumam. Tikai pirms gada uz Krievijas iebrukuma Ukrainā rēķina izkāpām no diviem tumšiem gadiem, kuros vairums radošās inteliģences sekoja šai absurdajai loģikai. Paldies, pietiks. (Ja kāds kultūras darbinieks, valsts maizē dzīvodams, nespēj saņemt drosmi paust politiskus uzskatus vai varas kritiku, es pat ietu tālāk un teiktu, ka atsevišķos gadījumos var runāt par nelietīgu valsts kultūras finansējuma izmantošanu.)
Pilsoniskā sabiedrībā Marijas Luīzes Meļķes izgājienu nedrīkst vērtēt tā, kā divpadsmitās klases līmeņa Delfi varas pieskatīšanas speciālisti vērtē VID skandālu — caur PR kampaņu prizmu. Meļķes personai šajā izgājienā nav nekādas nozīmes. Ja jums nepatīk tas, ko Meļķe ir pateikusi, “uzbrūciet” viņas priekšlikumam, nevis viņas personai vai materiālajam nodrošinājumam.
Es pievienojos Meļķei viņas protestā. Proti, par to, ka divi, trīs vai vienalga cik jebkādi cilvēki, kas dzīvo kopā, šobrīd Latvijā nevar vienkārši ar vienu “piegājienu” sareģistrēt savu kopdzīvi un no tās izrietošo juridisko klapatu atrisināšanu dažādos tipiski negaidītos dzīves brīžos. Tas nav normāli. Man gan ir grūti nesmīnēt, ka Meļķei līdzi salutē tieši tie politiskie spēki un aktīvisti, kuri paši ir stāvējuši ceļā šāda regulējuma vai vismaz tā pirmā soļa tapšanai (“Attīstībai/Par”, “Progresīvie”, “Konservatīvie”). Grūti arī nesmīnēt, ka Meļķes apsveicamais protests par pēdējos pāris gados daudzkārt jau muļļāto jautājumu ir izpelnījies vairāk sabiedrisko mediju uzmanības, nekā viskonkrētākās pēdējā laika liecības valsts nozagšanā, bet ne par to šoreiz.
Nezinu Meļķes precīzo pozīciju dzīvesbiedru jautājumā, tomēr varbūt ir vērts izrādīt minimālu cieņu šim politiskā aktīvisma gadījumam un izmantot to par ieganstu, lai aizraktos līdz pašai problēmas saknei? Tas ir aicinājums sabiedrisko mediju virzienā, kuriem ir labpaticies šo jautājumu krāsot pavisam vienkāršās, Civilās savienības likumprojekta (CSL) virzītāju noteiktās traibālisma krāsās — vai nu jūs esat ar mums, vai arī jūs esat no diskusijas izslēdzams barbars. (Ļoti līdzīgi šonedēļ karstasinīgāko konservatīvo piekoptajām metodēm socmedijos.) Vai Meļķes un viņas piebalstītāju vēlme ir atrisināt manis vispārīgi par juridiskām klapatām apzīmēto vai tomēr tā ir “Dzīvesbiedri” vadītāja Kaspara Zālīša un citu aktīvistu bīdītā laulības institūta iznīcināšana ar surogāta palīdzību? Demokrātiskā sabiedrībā tas ir jānoskaidro.
Ja Meļķes vēlme ir patiešām rast regulējumu jebkādām noturīgām divu un vairāk cilvēku veidotām kopdzīves formām, tad to atbalstītu vairums sabiedrības un vairums politisko spēku jau šajā pat Saeimā. Iepriekš, Civilās savienības likumprojekta virzīšanas laikā, Nacionālā apvienība piedāvāja priekšlikumus, kas CSL padarītu par kaut ko tuvāku tam, kas patiešām būtu visu no juridiskās ģimenes nošķiramo kopdzīves formu likums. Bet minēto aktīvistu plānos ir nevis geju, lesbiešu, senu draugu, radinieku un citās idejās un realitātēs balstītu kopdzīves formu regulējums, bet laulības surogāta radīšana.
Surogāta centrālā ideja ir paralēls regulējums cilvēkiem, kas saskaņā ar Satversmi nevar stāties laulībā, jo nav pāris starp vīrieti un sievieti. Paralēls regulējums ir visas stratēģijas pamatā, jo, ja tāds tiktu panākts, tad saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas iepriekšējiem lēmumiem, Latvija būtu radījusi atsevišķu un relatīvi ar laulību diskriminējošu likumu cilvēkiem atkarībā no viņu seksuālās orientācijas. Kas nozīmētu, ka viens no likumiem ir jāatceļ un Latvijā faktiski būtu iznīcināts Satversmē nostiprinātais laulības institūts.
Par to, ka Civilās savienības likumprojekts bija paredzēts ar seksuālu orientāciju saistītu kopdzīves formu regulēšanai liecina fakts, ka tam nebija paredzēts attiekties uz radiniekiem un uz vairāk nekā diviem cilvēkiem. Varbūt es un tādi šajā jautājumā izteikušies deputāti kā Aleksandrs Kiršteins kļūdāmies šajā “Dzīvesbiedru” kustības nodomu interpretācijā. Tas ir iespējams, un godīgā politiskā diskusijā to nedrīkst izslēgt. Bet kā gan labāk noskaidrot patiesību, ja ne saaicinot pie viena galda sarunāties un politiski pieņemamu regulējumu rast gribošus cilvēkus?
Kā gan labāk atrast regulējumu dzīvesbiedriem, ja ne pārstājot apsūdzēt visus radikālā priekšlikuma oponentus homofobijā un atpakaļrāpulībā? Kā gan labāk, ja ne pārstājot kultivēt vai pieņemt par pašsaprotamu aplamo ideju, ka politiska lēmuma pieņemšanu bloķē tikai likumprojekta neatbalstītāji? Ja es lieku priekšā tik kardinālu izmaiņu komplektu, kas tas viss kopā negūst vairākuma iesaistīto atbalstu, tad bloķētājs esmu tiklab es, kā tie, kas man stīvējas pretī.
Politika ir process, kura būtība ir meklēt iespējamo un sabiedrības akceptēto un tātad saprasto, nevis uzspiest kādas atsevišķas puses vēlamo. Politika nav process, kurā es vai jūs uzbūvējat savu vēlamo Latviju. Politika ir process, kurā mēs atrodam to, kas ir iespējams, ņemot vērā visu mūsu savstarpēji pretrunīgos redzējumos, par to, kā būtu labāk. Demokrātiskā procesa iznākums nekad nav kaut kas tāds, kas pilnībā atbilstu kāda viena vēlmēm. Ja ar šo rūgto, iepriekš paredzamo iznākumu nespēj samierināties, tad nevajag nākt uz demokrātiskas valsts politiku. Tad ir jāpārceļas uz Krieviju, Baltkrieviju vai kādu citu tādu valsti, kur iespējas realizēt savu redzējumu noteikti būs ja ne lielākas, tad vismaz vietējās tradīcijās balstītas.
Marijai Luīzei Meļķei ir visas tiesības izmantot savu ar radošo darbību izcīnīto platformu, lai paustu jebkādus uzskatus, kas nav pretrunā ar pašas politiskās arēnas pastāvēšanu. Meļķes protesta formas un jo īpaši tiesību kritizētāji ir demokrātijas ienaidnieki un paši sevi iezīmē kā politiskai diskusijai nederīgus.