Iesaki rakstu:

Kultūras ministrija (KM) iztērējusi vairāk nekā 750 tūkstošus latu digitālās kultūras kartes izveidošanai, kurā ar „punktiņiem” iezīmēti dažādi kultūras objekti. Lai gan lietpratēji apgalvo, ka šādu karti var radīt par pārdesmit tūkstošiem latu, KM nedomā, ka par karti būtu pārmaksājusi. Tikmēr kartes izveidotāji – informācijas tehnoloģiju kompānija Rix Technologies – norāda, ka internetā publiski pieejamā kartes daļa ir vien niecīga daļa no tās informācijas sistēmas, kas tapusi projektā ar nosaukumu „Digitālā kultūras karte”, un sagaida, ka ministrija sabiedrībai izskaidros, kas īsti slēpjas aiz šā miljonu vērtā projekta.

Digitālo kultūras karti ikviens var apskatīt internetā www.kulturaskarte.lv. Divas sadaļas – pakalpojumi un maršruti – nedarbojas, zem vairākiem nozaru katalogiem ieraksti nav atrodami, piemēram, karte rāda, ka Latvijā nav amatierteātru. Tomēr KM nekaunas apgalvot, ka „Latvijas digitālās kultūras kartes (LDKK) mērķis ir veicināt kultūras procesu attīstību valstī, ar izveidotās elektroniskās datu bāzes palīdzību sniedzot kultūras nozares interesentiem un profesionāļiem detalizētu informāciju par Latvijas kultūras procesu un institūciju daudzveidību. Kultūras karte ir nozīmīgs informatīvais resurss nemateriālā kultūras mantojuma jomā, kuras viena no nozīmīgām izpausmēm ir Latvijas amatiermākslas kustībā balstītā Dziesmu un deju svētku tradīcija. Kultūras kartē ikviens interesents var gūt informāciju par kultūras institūciju pārklājumu un pieejamību, piedāvāto pakalpojumu klāstu, kultūras infrastruktūras materiāltehnisko stāvokli”. Tā teikt, skaisti vārdi, bet patiesībā parasta Google karte ar papildu iezīmētiem punktiņiem.

Pietiek vēlējās noskaidrot, kam tad īsti domāta šī karte. KM atbilde ir teju vai anekdotiska. Ar kartes palīdzību ikviens interneta lietotājs varot sekmīgi iesaistīties kultūras procesā. Tieši kādā veidā, ministrija gan neprecizē. Atsaukšanās uz Dziesmu svētkiem šīs kartes jēgas izskaidrošanā ir gandrīz hrestomātiska. „Uzskatāmi tas ir, piemēram, runājot par Dziesmu un deju svētku tradīciju, kuras nepārtrauktību nodrošina vairāki tūkstoši Latvijas amatiermākslas kolektīvi un kuriem kultūras kartē ir atvēlēta atsevišķa sadaļa. Kultūras kartē iespējams iegūt informāciju par kolektīva veidiem, to atrašanās vietu (adrese, iestāde), mēģinājumu laikiem, darbību u.c.  Šo informāciju iespējams izmantot kā potenciālajiem kolektīvu dalībniekiem, tā dažādu pasākumu rīkotājiem. Kolektīviem tā ir iespēja sevi un savu darbību popularizēt vienotā valsts uzturētā portālā. Bez rakstiskas informācijas portālā iespējams ievietot arī foto un video materiālu.”

Skaidrības labad gan jāteic, ka cilvēkam, kuram interesē iesaistīties kādā pašdarbības kolektīvā, ir lieliska iespēja šo informāciju uzzināt uzziņu portālā 1188. Tiesa gan, tur nebūs norādīti mēģinājumu laiki un kolektīva vadītāja vārds, arī bildes droši vien nav, taču diez vai kāds pirmo reizi dosies uz kāda kolektīva mēģinājumu, iepriekš nepainteresējies, vai vispār jauni dalībnieki tiek gaidīti, kādas prasmes nepieciešamas, lai iesaistītos kolektīvā utt.

Pēc KM domām, šajā kartē  kultūras institūciju darbinieki, kultūras procesu veidotāji, speciālisti, menedžeri var iegūt informāciju par institūciju darbības mērķiem, piedāvājumu, plānotajām aktivitātēm. Tiesa gan, Pietiek portālā neatrada ne vārda par „institūciju darbības mērķiem, piedāvājumu, plānotajām aktivitātēm”.

Digitālo kultūras karti izstrādājusi IT kompānija Rix Technologies. Kompānijas vadītāja Eva Butāne nenoliedz, ka digitālās kultūras kartes publiski redzamā sadaļa tiešām nav miljonu vērta, jo patiesībā tā ir niecīga kopējā projekta sastāvdaļa. „Tā ir ļoti apjomīga datu bāze, kurā ir iekļauta pilnīgi visu kultūras objektu un institūciju informācija. Kultūras darbinieki visus datus ievada šajā sistēmā, līdz ar to vairs nav nepieciešams to papīra formātā sūtīt dažādām statistikas un citām informāciju apkopojošām institūcijām. Varbūt nosaukums projektam nav pārāk veiksmīgs un rada asociāciju, ka par interneta karti dārgi samaksāts, taču patiesībā tā ir visaptveroša kultūras informācijas datu bāze,” skaidro Eva Butāne.

Iespējams, ka šai datu bāzei nemaz nebūtu veidota publiski pieejama karte, taču, tā kā kultūras informācijas datu bāze tapa par Eiropas Savienības līdzekļiem, Eiropas prasība bija veidot arī publisku sadaļu. „Tādēļ arī tapa karte, kurā to informāciju, kuru var piedāvāt publiski, arī var redzēt, taču finanšu atskaites, kultūras mantojuma uzskaites datus un citu sensitīvu informāciju publiski piedāvāt nav plānots,” skaidro Eva Butāne.

Arī KM nenoliedz, ka portāla galvenā mērķauditorija patlaban ir kultūras iestāžu darbinieki, jo Latvijas digitālā kultūras karte ir galvenais valsts kultūras statistikas apkopošanas mehānisms, kuras dati tiek sniegti Centrālās statistikas pārvaldes datubāzei. Kopš 2010.gada kultūras nozaru statistikas datu apkopošana notiek decentralizēti tikai elektroniskā formātā – pašas kultūras iestādes ievada datus sistēmā, nevis tās sūta papīra formātā uz Kultūras ministriju. Tādējādi samazināti arī administratīvie resursi statistisko atskaišu sagatavošanā. Ar Kultūras kartes informācijas sistēmu tagad strādājot aptuveni 3000 lietotāju.

Tā kā projektu plānots pabeigt tikai šā gada otrajā ceturksnī, nevajagot brīnīties, ka dažas portāla sadaļas pagaidām nestrādā, norāda KM.

Digitālās kultūras kartes izveidošanai iztērēti 55 tūkstoši latu no valsts budžeta naudas, 278 tūkstošus piešķīra Bila un Melindas Geitsu fonds, bet lauvas tiesa - 413 165 latu -  finansēta no Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonda līdzekļiem.