Iesaki rakstu:
Pirmkārt, mūsu mērķis, publicējot šo konkrēto informāciju, bija nevis kādu nosodīt un tiesāt, bet informēt sabiedrību, ļaujot katram pašam pārdomāt, kas ir kas, un izdarīt secinājumus. Otrkārt, lai atbildētu uz jautājumu, kā mēs to varam apgalvot, darām zināmu, ka ar šo informāciju atklāti dalījās pats pacients.
Slimnīcā sabiedrības „seja” parādās kā zem lupas, mēs varam, protams, ieturēt strausa politiku, un izlikties, ka nekā tāda mūsu sabiedrībā nav – nerunāt par daudzām neērtām tēmām, aizbildinoties, ka tā ir „kāda cita” kompetence. Kritiķi vaicā, kāpēc par to vispār slimnīcai jārunā? Mēs gribētu atbildēt ar pretjautājumu – bet kuram tad?
Mēs varam nerunāt arī par to, ka studentu iesvētību svētku laikā slimnīca pārvēršas par atskurbtuvi un pārdzērušies jaunieši šeit izguļ dzērumu, nerunāt par to, ka vecāki nebrauc pakaļ saviem bērniem, kuri šeit ir nonākuši pēc narkotisko vielu lietošanas, atbildot, ka man viņš nav vajadzīgs un lai slimnīca viņu liek, kur grib, mēs varam nerunāt par tiem daudzajiem cilvēkiem, kurus tuvinieki burtiski ir pametuši slimnīcā, jo viņiem turpmāk ir vajadzīga pastāvīga kopšana mājās vai sociālās aprūpes centrā un tas savukārt piederīgajiem liek risināt zināmas problēmas, un mēs varam skaļi nerunāt par to, ka mūsu sabiedrībā pastāv jēdzies „ubagošana kā bizness”.
Sabiedrība aktīvi prasa atbildību tad, kad jau ir notikusi kāda traģēdija, kad kāda problēma ir kļuvusi par stabilu sistēmu. Slimnīca ir vieta, kur daudzas sabiedrības šķautnes ir redzamas kā spogulī, un mēs izvēlamies ieņemt aktīvu pozīciju, norādot uz diskutabliem jautājumiem, kuru risināšana ir ne tikai „kādas atbildīgās iestādes” kompetence, bet prasa arī visas sabiedrības līdzatbildību.
Mēs arī turpinām runāt par to, ka par stabilu sistēmu ir kļuvis tas, ka katru gadu pacienti slimnīcai paliek parādā ap 600 000 eiro. Šobrīd summa uzkrājoties, sasniegusi jau 3,5 miljonus. Pēdējo trīs gadu laikā rēķinus mūsu slimnīcā nav samaksājuši 50 000 pacientu.
Nevar iezīmēt kādu vienotu nemaksātāja portretu – tie ir gan pensionāri, gan studenti un bezdarbnieki, gan cilvēki ar zemiem ienākumiem un sociāli nelabvēlīgās cilvēku grupas. Diemžēl ir arī negodprātīgie – dažs gada laikā padsmit reizes nonāk slimnīcā, un visas šīs reizes aiziet nesamaksājis. Mēs turpinām par to runāt, cerot, ka beidzot tiks rasts mehānisms, kā slimnīcai šos pacientu parādus kompensēt.