Iesaki rakstu:

Varu reāli var izmainīt vien paralēlā vara, un tā ir viena no aksiomām. Ja varai nav konkurences (drauda), jebkura vara izlaižas. Padomju zemju mantinieki neapzinās, kā realizējas paralēlā vara demokrātijās, - faktiski likumisks paralēlās varas instruments ir tautas rekets (NVO veidojumos), kas no varas pieprasa savu daļu, nedodot varai atskaites par šo līdzekļu izlietojumu, jo mērķi ir likumiski. Tieši tāpēc Rietumu blokā ir protesti (pamatā to nodrošina NVO sektora arodbiedrību daļa), bet Austrumu bloka valstis ir pasīvas.

Pie mums arodbiedrības labākajā gadījumā asociējas ar kādas vasaras nometnes uzsaukšanu vai tējas vakaru noorganizēšanu senioriem. Faktiski pie mums NVO ir organizācijas, kas lūdzas no varas, nevis pieprasa savu daļu, tāpēc arī neapzinās savu nozīmi un faktisko lomu.

Laiks, kad pie mums tika izbaudīta nosacīta paralēlā vara bija deviņdesmitie, kad paralēlo varu realizēja mafijas struktūras. Jāatzīst, ka tas bija vienīgais piemērs, pēc kura mēs fiziski spējam saprast, kāda ir paralēlās varas ietekme. Lai gan deviņdesmito mafija ir visai kropls salīdzinājums, tomēr uzskatāms, jo citu piemēru nav.

Nav neatkarīgas varas, tās visas ir atkarīgas no apdraudējumiem, ja nav tautas apdraudējuma (nav tautas paralēlās varas), šī leģitīmā tautas apdraudējuma vietu ieņem baņķieri, kas norāda varai uz aitu baru, kas jācērp. Var nomainīt pat 100 valdības, tās atlaižot un ievēlot no jauna, tomēr tās visas izlaidīsies un būs līdzīgas, ja tām nebūs konkurences - paralēlās varas.

Lai panāktu rezultātu, jāsaprot, kā darbojas varas nomiņu aksiomas, - tās ir visai vienkāršas un atkārtojušās visos laikos. Nav nozīmes nomainīt varu, nozīme ir to izmainīt. Lai vara izmainītos, ir nepieciešama katalizatora līdzdalība, un šim procesam pēc klasiskās receptes ir nepieciešama radošās inteliģences līdzdalība, kas tad arī pilda katalizatora lomu.

Bet kas mūsdienās ir radošā inteliģence? Tie nav zinātnieki vai medijos uzpucētie frīki, tas arī nav politisks tips vai kāds cits politiski uzlādēts fanāts, - faktiski tās ir politiski neambiciozas personas, kurām seko pūļi, tās ir personas, kuras nav politiski toksiskas, un tas ir būtiski. Salīdzinājumam - Prāta vētra savāc 5000 par maksu, bet politiķi labākajā scenārijā vien 2000, uzsaucot tusiņus par velti.

Diezgan dīvaini izklausīsies, bet esmu sapratis, ka šo aksiomu definīcijā katalizators ir tādas savstarpēji ļoti atšķirīgas personas kā Kivičs, Kramiņš, Dimiters, Pauls, blogeri, piemēram - Sondors, Žigis, protams savu daļu ieņem arī politiski uzlādētie avantūristi un partijas, īsāk sakot, visi, kas var savākt katrs savu elektorātu, ir radošā inteliģence šajā definējumā.

Bet ir viena problēma - šī radošās inteliģences kategorija visi kā viens jūtas kā sevi nerealizējuši karaļi, kuriem piemīt lepnums, greizsirdība un vispār viss cilvēciskais ego, un tie savā starpā konkurē, pat neskatoties uz to, ka visiem ir mērķi, kas ir līdzīgi, tāpēc viņus apvienot ir visai nopietns izaicinājums.

Turklāt viņi visi patiesībā apzinās, ka viņu loma procesos ir vien katalizators, jo apzinās, ka vēlāk viņu nozīme visdrīzāk zudīs, tas viņiem jāapzinās jau sākumā. Tomēr viņus apvienot, nosēdinot pie viena galda, lai vienotos par to, kas ir kopīgs, ir iespējams, ja viņiem ieskaidro, ka krupis, kas jānorij, ir kopīga vajadzība. Teorijā ir zināms, kā to izdarīt, bet nav vienkārši atbildēt uz citu jautājumu, kas ir daudz būtiskāks: kas rezultātā no tā iznāks - kas pārņems varu?