Iesaki rakstu:

2013.gada 21.novembrī Latviju šokēja lielākā traģēdija kopš Neatkarības atjaunošanas. Arī šī raksta autors bija viens no ļoti daudzajiem Latvijas iedzīvotājiem, kas sniedza palīdzību cietušajiem, konkrēti - bezmaksas juridiskās palīdzības kontekstā.

Pēc Zolitūdes traģēdijas tika pieņemts lēmums par sabiedriskās komisijas 2013.gada 21.novembra Zolitūdes traģēdijas apstākļu izvērtēšanai izveidošanu.

Šī komisija 2013.gada 16.decembrī uzrakstīja savu pirmo (jācer, ne pēdējo) vēstuli Nr.1/1 (turpmāk – vēstule), kuru parakstīja komisijas priekšsēdētājs Jānis Kažociņš un kurā citastarp, atsaucoties uz kādu cietušās pārstāves sniegto informāciju, tika kritizēta arī labdarības organizācija Ziedot.lv.

Vēstules saturs šī raksta autoram neļāva nepaust savu viedokli par to. Un tas ir šāds:

1. Bezmaksas juridiskās palīdzības ietvaros tika sniegta palīdzība cietušajiem un vienīgais nekavējošais atbalsts cietušajiem materiālā ziņā tika saņemts tieši no Ziedot.lv (ja neskaita Rīgas Domes piešķirtos 40 Ls). Ziedot.lv šādu atbalstu sniedza arī personām, kuras nebija fiziski cietušas, bet gan traģēdijā guva materiālus zaudējumus vai morālu kaitējumu. Materiāla palīdzība tika sniegta personām, kuras atradās ēkā, kad tajā notika nogruvums, un kuras tikai laimīgas sagadīšanās pēc tika laukā no tās bez miesas bojājumiem, tādēļ nevērsās pēc medicīniskās palīdzības un tāpēc arī nebija reģistrētas ātrās palīdzības dienesta gatavotajos sarakstos.

2. Šī raksta autors, cietušās interesēs sazinoties ar Ziedot.lv vadītāju Rūtu Dimantu, lai lūgtu cietušajai izmaksāt materiālu pabalstu (kas būtu jāsauc par sabiedrisko pabalstu vai palīdzību), saņēma sapratni un norādi, ka nepieciešams lēmums par personas atzīšanu par cietušo un izmeklētāja izziņa par pieteiktās kompensācijas apmēru. Tas no cietušās puses tika uztverts ar sapratni, un šie Ziedot.lv kritēriji materiālās palīdzības saņemšanai tika izpildīti.

3. Autoraprāt, labdarības organizācija Ziedot.lv pēc Zolitūdes traģēdijas bija vienīgā, kas operatīvi, reāli un efektīvi sniedza materiālo palīdzības cietušajiem.

Pēc vēstules publiskas kritikas J.Kažociņš pieņēma lēmumu atkāpties no sabiedriskās komisijas 2013.gada 21.novembra Zolitūdes traģēdijas apstākļu izvērtēšanai komisijas priekšsēdētāja amata, atzīstot, ka pēc tam, kad sabiedriskās komisijas locekļi uzklausīja cietušo pārstāvju viedokli par palīdzības sniegšanu, viņš priekšlaicīgi uzrakstījis vēstuli, ar kuru vēlējies pievērst uzmanību iespējamiem trūkumiem palīdzības sniegšanā cietušajiem un viņu tuviniekiem. Vēstulē tika izmantoti nepārbaudīti fakti, par ko personīgi J.Kažociņš uzņēmās pilnu atbildību.

Šāda J.Kažociņa rīcība ir virsnieka cienīga, jo J.Kažociņš tāpat kā šī raksta autors ir atvaļināts bruņoto spēku virsnieks. Bruņotajos spēkos virsnieka statuss neļauj pieņemt sūdzētāja sacīto vai rakstīto kā absolūtu patiesību, bet virsniekam pašam objektīvi jānoskaidro lietas apstākļi.

J.Kažociņš ar savu rīcību ir pierādījis savu atbildības sajūtu, tādejādi iemantojot augstu godu ne tikai šī raksta autora, bet, iespējams, lielākās sabiedrības daļas skatījumā.