Iesaki rakstu:
Saskaņā ar vēstures dokumentiem un arheologu pētījumiem Latvija bijusi apdzīvota jau sirmā senatnē, par to liecina daudzie senkapi un pilskalni. Piemēram, 1930. gadā izdarīti izrakumi Strūgu senkapos. Bakana ezera austrumu daļā 1930. gados atklāto kādreizējo iedzīvotāju mītņu paliekās arheologs Jānis Apaļš saskatījis ļoti senu apmetni - veselu nogrimušu ezerpili. Obzerkalnā reiz bijusi senlatviešu pils, Kapkalnā pie Griguļiem - vēsturisko laiku kapi. Latvijas iedzīvotāji pilskungam maksāja dažādas nodevas, ko sauca arī par pagastu. Vēlāk par pagastu sāka dēvēt noteiktu apvidu, kurā ietilpa viena vai vairākas apdzīvotas vietas – ciemi.
I zināmā okupācija: Ienākot vācu krustnešiem, Latvijas teritorija nonāca Rīgas virsbīskapijas valstī. Muižas - šie feodālie zemes īpašumi Latvijā radās drīz pēc vācu bruņinieku ierašanās Baltijā - 14.-15. gs. kā Livonijas ordeņa mestru un bīskapu vasaļu lēņi un pastāvēja līdz pat 1920. gadam, kad tās likvidēja Latvijas Republikas agrārā reforma.
II zināmā okupācija: Livonijas kara gaitā 1559. gada janvārī pie Cesvaines tika sakautas ordeņa karaspēka vienības. 1561. gadā Livonijas ordenis beidza pastāvēt, tagadējā Latgale un Vidzeme nokļuva tiešā Polijas - Lietuvas pakļautībā.
III zināmā okupācija: Pēc Polijas - Zviedrijas kara 1629. gadā noslēgtā pamiera Vidzeme līdz Aiviekstei nonāca Zviedrijas varā. Zviedrijas karalis lika atņemt muižas tiem vācu muižniekiem, kas īpašumu nevarēja pierādīt ar dokumentiem. Visas zemes tika pārmērītas un novērtētas, ziņas ierakstītas vāku grāmatās. Tajā laikā Latvijā radās kroņa (valsts) muižas.
IV zināmā okupācija: 1710. gadā Vidzemi pievienoja Krievijai. Jaunā vara atdeva zviedru reducētās muižas to agrākajiem īpašniekiem, daudzas kroņa muižas atdāvināja krievu muižniekiem. Muižnieki centās atjaunot izpostīto saimniecību, kara un mēra dēļ pamestās zemnieku sētas pievienoja saviem laukiem.
Zvērības pret latviešiem veica visi šeit pieminētie okupanti. Garlībs Merķelis 1796. gadā par latviešu skarbo likteni vācu okupācijā sarakstīja darbu “Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimta beigās.”
Vēl interesantāku grāmatu par okupantu zvērībām 1926.gadā sarakstīja P.Jansons. Grāmatas nosaukums – "Soda ekspedīcijas Baltijas teritorijā 1905.-1907". (https://rev-lib.com/karatelnye-ekspedicii-v-pribaltijskom-krae-v-1906-1907-gg/) Šajā grāmatā ir diezgan smalki aprakstītas okupantu zvērības Vidzemē 1905.un 1906.gadā, nosaucot daudzu sodīto un nogalināto vārdus un uzvārdus (pārsvarā latviešu skolotāji un sabiedriski aktīvi latvieši), kā arī nosaucot sodītāju un slepkavotāju uzvārdus: kādu sodu nodaļu vadīja jūras kara flotes leitnants Riževs, citu štāba kapteinis Bariševskis, kapteinis Nazimovs, pulkvežleitnants Orehovs, kapteinis Spore, fon Rengartens un fon Rummels, soda daļas priekšnieks Bibikovs, kas par katru nopratināto apspriedās ar muižas pārvaldnieku Geldu, vēl citur soda vienība plosījās brīvprātīgā policista, kapteiņa Nazimova, Jesaula Musatova, barona fon Kavera, barona fon Rādena, barona fon Brummera, kapteiņa Maslova un grāfa fon Grabbes tiešā vadībā.
Tikai vienā pašā Cesvaines novadā grāfa fon Grabbes vadībā bez izmeklēšanas un tiesas tika noslepkavoti 25 cilvēki un vēl 70 sodīti ar bargiem miesas sodiem, tai skaitā sievietes. Dīvaini, ka pašā Cesvainē šie Latvijas vēsturē nozīmīgie cilvēki nekā netiek pieminēti un godināti. Tikai rūpīgi meklējot, var atrast šo 25 noslepkavoto cilvēku uzvārdus bez kāda sīkāka apraksta: “Pilī tika pasludināti arī nāves spriedumi. Pavisam Cesvainē nošauti ap 25 revolucionāri parkā pie avotiņa, Mālukalnā. Priežu kalnā, Rēķu gravā. Lūk, nošauto varoņu uzvārdi: Trekše, Saulītis, Andersons, Jaunozols, Zilāns, Sinuks, Cīrulis, divi brāļi Kramarauski, Klucis, Serģis, Brods, Karlovs, Knodze, Lūsis, Mednis, Sīmensons, Kažociņš, Kociņš, Krušķis, Stulpiņš, Lupiks, Sproģis, Trops, Tupenis, Kurzemnieks.”
To 70 ar miesas sodiem sodīto cilvēku vārdus cesvainieši vispār nepiemin. Labi, ka dažus ir pieminējis P.Jansons savā grāmatā: “Grašu apgabalā bez tiesas vai izmeklēšanas un bez iemesla grāfa Grabbes vadītā soda vienība 1906. gada janvārī nošāva muižas īpašnieku Pēteri Trekši (45 gadi), jo viņš nevarēja norādīt skolotāja Mālīša atrašanās vietu, kā arī Kačkaru muižā nodedzināta dzīvojamā ēka un šķūnis. Īpašums "Teļastes" ar visu mantu tika nodedzināts, un pats īpašnieks Leizemneks tika smagi piekauts. Tā paša gada 4. janvārī tika nodedzināts Auziņu īpašums 3500 rubļu vērtībā, un īpašnieks Dāvis saņēma 50 sitienus ar pātagu un viņam tika atsavināta kustamā manta.”
Tai pašā laikā Cesvainē tiek cildināti Grašu pils īpašnieki, kuri bijuši bargi, un, kā vēsta aculiecinieki, tad bieži nācies redzēt, kā šie muižkungi soda, slēdz siekstā vai per zemniekus naida pilnām acīm. No 1820. gada Graši piederējuši baroniem Kāleniem, un vecie grasēnieši vēl atceras, ka barons, skolu pārbaudot, labprāt pats pēris skolniekus. Tiešām ir, ar ko lepoties.
Pie kam tāda attieksme nav tikai Cesvainē, bet valstī kopumā. Mēs visi atceramies, ka pāvesta vizītes laikā par Latvijas Republikas oficiālo dāvanu pāvestam Franciskam bija izvēlēts īpašs Indriķa Hronikas sējums, kura iespējamais sacerēšanas laiks ir 1224./26.gads, ar pielikumu, kas uzrakstīts 1227.gada februārī. Hronika aptver laika posmu no 1180.gada līdz1227.gadam. Sarakstīta latīniski.
Indriķa Hronika ir Latvijas okupācijas vēstures avots, jo atspoguļo laiku, kad tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā ne bez vardarbības ienāca kristietība: “Valsts prezidents Raimonds Vējonis Viņa Svētībai pāvestam Franciskam pasniegs 1993. gada Indriķa Hronikas izdevumu, kas izdots laikā pēc neatkarības atjaunošanas un skaidro mūsu tautas vēsturi – latviešu saknes.”
Varbūt beigsim šķirot okupantus pareizajos un nepareizajos, ja nosodām okupāciju, tad nosodām visas okupācijas, ja pieminam okupantu represētos, tad pieminam visu okupāciju represētos!