Iesaki rakstu:
Otrdienas pēcpusdienā manā e-pastkastītē iekrita Latvijas Žurnālistu asociācijas iekšējās sarakstes aizsākums, kas acīmredzami nebija paredzēts nepiederošu un morāles ziņā tumsonīgu ļaužu acīm, - uz to gana skaidri norādīja gan vēstules autore Džeina Tamuļeviča, gan sarakstē iesaistījies Didzis Melbiksis, kurš paziņoja, ka jau sen taču esot rosinājis nopludināšanas nepieļaušanas vārdā „diskusijas attīstīt Facebook grupā”.
Taču vēstule bija pietiekami interesanta un aktuāla, lai iespēju ar to iepazīties dotu visiem interesentiem. Lūk, par ko bija satraukusies Tamuļevičas kundze:
„Sveiki, kolēģi, labprāt uzzinātu jūsu viedokli par Pietiek.com pēdējām publikācijām, kas tapušas, kādam ielaužoties "kāda deputāta", visticamāk, I. Parādnieka privātajā gmail kontā.
Vai tikai man šķiet, ka ir pārkāpta kaut kāda privātās dzīves neaizskaramības robeža? Manuprāt, šis ir gana nelāgs precedents, kas demonstrē – žurnālisti vai viņiem pietuvinātas personas:) mierīgi var uzlauzt jebkuru e-pasta vai sociālo tīklu kontu un tāpat vien publicēt, jo vismaz šajā gadījumā es neredzu nekādu sabiedrisku ieguvumu, ja nu vien iespēju paķiķināt par "nike šūziem".
Atzīšu, jau Jākobsona/Ušakova keiss man īpaši nepatika, taču tā ir mana problēma:), turklāt 1) ielauzās darba, nevis privātajā e-pastā; 2) no publicētās sarakstes sabiedrībai ieguvums bija. "Nezināmā tautas kalpa" gadījumā ir uzlauzts privāts e-pasts, un publicētajai informācijai vismaz es nekādu pievienoto vērtību nesaskatu.
Ļoti gribētu dzirdēt kolēģu viedokli par šīm Pietiek.com publikācijām - vai tas ir ok un vai LŽA kaut ko ar to vajag darīt.
Vēl priecāšos, ja kāds zinošāks noprecizēs - vai virtuālo privāto telpu kaut kā aizsargā Latvijas likumdošana, respektīvi, vai par dažādu kontu uzlaušanu ir paredzēta kaut kāda atbildība, vai arī šis jautājums, gluži tāpat, kā interneta portālu statuss un citas ar virtuālo pasauli saistītas lietas, mūsu likumos ir ārpus laba un ļauna.”
Te, protams, varētu tikai līksmi paķiķināt par šīs pasaules paradoksiem, kad par privātās dzīves neaizskaramību visā nopietnībā satraucas cilvēks, par kura publiskajām gaitām ar skatuves segvārdu „Džī” kādā no „Fabriku” realitātes šoviem vēl tagad DELFI forumos var uzzināt ne mazums kā... nu, teiksim tā – aizkustinoša.
Taču ne jau par to runa. Cilvēks, lai nu ar ko arī nodarbojies tālajā jaunībā, pašlaik acīmredzami visā nopietnībā uzdod jautājumu, kas pietiekami svarīgs tikpat acīmredzami ir daudziem, – vai ir forši tā vienkārši ņemt un publicēt, piemēram, visu to, ko kāds cits cilvēks savos brīvajos brīžos meklējis internetā? Un vēl – vai tiešām šādai neforšai rīcībai nav atrodams kāds Krimināllikuma pants, kas neforšos atradinātu tā turpmāk rīkoties?
Un te ir divas atbildes.
Ja skatāmies uz šo konkrēto notikumu formāli, tad, lai piedod kaismīgā Tamuļevičas kundze un viņas domubiedri, nekas lāga nav noticis. Kā tā? Pavisam vienkārši – kaut kas, nezin kas ir publicēts, taču nav konkrēta cietušā – tā nabaga, kurš ja ne pierādītu, tad vismaz apliecinātu, ka ir notikusi tieši viņa, kā teikts Krimināllikuma 144. pantā, „pa telekomunikāciju tīkliem pārraidāmās informācijas noslēpuma tīša pārkāpšana”.
Svētdien, pirmdien un otrdien jau trijos turpinājumos publicēts tas, ko satrauktā Žurnālistu asociācijas biedre sauc par „uzlauzta privāta e-pasta” saturu – bet cietušais nav un nav tā pa īstam pieteicies. Ir tikai viens Saeimas deputāts, kas runā kaut ko par zemiskām metodēm, iesaistītiem politiskajiem spēkiem un ļaužu baru, kas lietojot viņa datoru, taču par meklēto informāciju un savu lomu šajos draiskajos meklējumos gan kautri klusē.
Kāpēc? Pavisam vienkārša iemesla dēļ: šis cilvēks, protams, ir gatavs uz tradicionālām vaimanām par mistisku ļauno spēku sazvērestību, kuri klabinājuši datora klaviatūru, taču atšķirībā no Tamuļevičas kundzes izmanto iespēju paklusēt, kad tas ir prātīgāk, - jo taču jau ļoti labi zina, kas tieši ir meklēts interneta dzīlēs.
Un, lai cik varbūt aprobežots un pašpārliecināts būtu, šis mūsu līdzcilvēks, visticamākais, labi nojauš personiskās politiskās pasaules galu, kas iestāsies akurāt tajā brīdī, kad viņš skaidri, bez aplinkiem, locīšanās un ļauno spēku piesaukšanas paziņos – jā, tas tik tiešām biju es, un tās tik tiešām ir manas intereses, ak, pieņemiet mani tādu, kāds es esmu, mani brāļi un māsas! Jo ir lietas, ko nepiedod pat daudzcietušais latvju vēlētājs. (Nu, vismaz man tā šķiet.)
Tāda būtu formālā atbilde, taču vēl jau ir uzdotais jautājums pēc būtības – par to, cik vispār ir forši publicēt visu to, ko kāds cits cilvēks savos brīvajos brīžos meklējis internetā? Tā taču, rau, ir viņa dziļi privātā dzīve, gar kuru nevienam, nevienam, nevienam nav nekādas daļas.
Un te nu – bez garām runām, īsi un skaidri.
Ja tu gribi būt privātpersona un raut kulakā, sameklējis internetā inscenētas vai ne visai inscenētas tētuka-meituka-sunīša-aitiņas scēniņas, - laipni lūgti, kas kādam par daļu, kamēr tu neķeries pie cičiem kādai pārāk mazgadīgajai. Meklē tētukus-meitukus, pliku Elīnu Doļģi, intīmservisa telefonus, ainas no prusaku privātās dzīves un jebko citu, kas vien ienāk prātā, ja tas ir tavā gaumē. Galu galā – katram no mums ir savas vājības.
Bet, ja tu ar šādām te savām diskrētajām vēlmītēm un patiesajām vajadzībām lien politikā, saņem labu algu arī no maniem maksātajiem nodokļiem un no valstiskās tribīnes gvelz par demogrāfiju, konservatīvajām ģimenes vērtībām, Dievu un visu ko tamlīdzīgu, - tad nu cilvēkiem ir tiesības zināt, kas tu tāds patiesībā esi. Un tad šie cilvēki, kurus tev tā alkst pārstāvēt, vadīt un mācīt pareizai dzīvošanai, arī varēs izšķirt – vai tu esi viens no viņiem vai tomēr ne. Pavisam vienkārši.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.