Iesaki rakstu:
Nedomāsim - vismaz šī raksta ietvaros - masu ziņu manierē, kur ir pēc attiecīgajām politiķu simpātijām un antipātijām sadalītie labie un sliktie, bet centīsimies iedomāties notiekošo no katras iesaistītās valsts skatu punktiem, cik vien tas mums ir aptverams.
Sāksim ar Eiropu: ja pieņemam, ka Eiropas Savienība pēc būtības ir konfederācija (kurā mēs arī dzīvojam), tad arī tā kā jau jebkura milzu mēroga lielvalsts nespēj dzīvot bez ekspansijas un mūždien jauniem resursu avotiem. Tuvākā vieta, kur pavisam nesen pavērās iespēja, ir tāda visnotaļ paliela valsts, kas ilgstoši bijusi Krievijas satelīts un kur ir pāru pārēm dabas resursu, potenciālo resursu turpat esošajā jūrā, ievērojams skaits iedzīvotāju, – protams, ka runa ir par Ukrainu.
Neiedziļināsimies detaļās par to, kā pie varas nokļuva tagadējā Ukrainas valdība, bet pie elementāra secinājuma, kāpēc konflikti ir tieši tur, kur tie ir. Kam pieder "Krimas sala", tam faktiski arī pieder kontrole Melnajā jūrā, kur, kā tiek lēsts, ir visnotaļ palieli naftas resursi: līdz ar Krimas aneksiju Krievija nogrieza Eiropai un ASV iespējamu kontroli pār perspektīvajām dabas resursu atradnēm Melnajā jūrā un arī lika iesaldēt plānus par dabas resursu piegādi no Gruzijas puses. Un kā reiz – tieši Donbasā, kur pašlaik notiek visnotaļ aktīvs militārs konflikts, ir pamatīgas ogļu atradnes. Tā kā, ja skatāmies no Krievijas puses, tiek nogriezti būtiskākie interešu iemesli, Ukraina tiek padarīta “neinteresanta” Eiropas un ASV mērķiem.
Un, ja runājam par Baltijas valstīm, tad caur mums savukārt notiek mēģinājums radīt stratēģiski militāru pretpolu, kas varētu tomēr pierunāt Krieviju atteikties no tās interesēm Ukrainā. Jo ilgāk netiks atrisināts Ukrainas konflikts, jo lielāku bruņošanās sacensību sagaidīsim ap Baltijas valstīm, kas gan, maz ticami, pāraugs reālā karadarbībā, jo gan NATO uzbrukums Krievijai būtu pašnāvība, gan arī Krievijas uzbrukums NATO būtu pašnāvība. Šajā ziņā salīdzinājums ar pirmā aukstā kara Rietumberlīni ir visai trāpīgs, jo pieļaujams, ka piedzīvosim arī visu to laiku kodolkara draudu buķeti, ieskaitot kodolraķešu izvietošanu arī Baltijas valstīs, vai visticamāk Polijā.
Runājot par Ukrainu – par miermīlīgām beigām minētajam konfliktam ir grūti runāt, jo nedz viena, nedz arī otra puse no savām interesēm attiecīgajā reģionā negrib atkāpties. Krievijas labā būtu vai nu federalizācija ar autonomiju rajonos, kuros vairākumā mīt krievvalodīgo, vai arī kopīgs tirdzniecības līgums ar Eiropas Savienības valstīm, kas minēto konfliktu padarītu “nevajadzīgu”. Eiropas interesēs savukārt būtu Krimas atgūšana Ukrainas sastāvā un bruņota konflikta pārtraukšana, kas novestu pie tā, ka Ukraina tiktu mērķtiecīgi virzīta uz dalību Eiropas Savienībā, kā arī ASV interesēs būtu pat dalība NATO, kas atkal noved pie riņķa danča, kas Krievijai nepatīk.
Protams, pastāv arī sliktākais scenārijs, jo, līdzko diplomātija ir sevi izsmēlusi un tādā ceļā risinājumu nav iespējams rast, notiktu vai nu daļēja vai pilnīga Ukrainas kā valsts likvidēšana, visticamāk militārā ceļā pārņemot tās dienvidu daļas no Moldāvijas līdz Krievijai vai arī, ņemot vērā, ka integrācija attiecīgās organizācijās Ukrainas ziemeļu daļai vien, kas ir izteikti prorietumiska, notiktu ar vērienu, tad arī ieskaitot to. Jāpiebilst gan, ka vismaz man vēl nav zināmi gadījumi ar pilna mēroga aktīvu karadarbību valstī, kurā ir kodolreaktori, un arī par iespējamām sekām, kas tādu variantu padara mazāk ticamu.