Iesaki rakstu:
Valdības plānotā pensiju reforma kopumā ietekmēs 112,6 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju materiālo stāvokli periodā līdz 2020.gadam.Tie ir Latvijas pilsoņi, kuri dzimuši laikā no 1952. līdz 1955.gadam. Pēc medijos izskanējušās informācijas, šobrīd apmēram 50% no viņiem ir bez darba un arī bez iztikas līdzekļiem. Lieki piebilst, ka viņu darba mūžs arī līdz šim nebūt nav bijis ne viegls, ne materiāli nodrošināts, tāpēc tendence Baltijā un Latvijā dzīvojošajiem automātiski piemērot attīstīto Eiropas valstu kritērijus ir absurda un netaisnīga.
Dzīves līmenis un dzīves kvalitāte šeit nekad nav bijusi un arī šobrīd nav tādā līmenī kā, piemēram, Vācijā vai Francijā. Tāpēc, lai nevajadzētu turpmāk visu atbildību par valsts piederīgo likteni no valdības pleciem uzvelt uz pašvaldību budžetiem, daži praktiski ierosinājumi, kā mazināt ar reformu saistīto spriedzi sabiedrībā. Vienkārša un elementāra vēlēšanās - redzēt valdības rūpes un atbildību par savas valsts pilsoņiem: nevis tikai mehānisku skaitļu bīdīšanu, lai „savilktu galus”, bet spēju aiz skaitļiem saskatīt arī dzīvus cilvēkus - savas valsts piederīgos.
Rosinu pensiju reformas ietvaros paredzēt sociālo „spilvenu”, proti, periodā līdz 2020.gadam sasniedzot 62 gadu vecumu, paredzēt iespēju līdz likumā noteiktā vecuma pensijas vecuma sasniegšanai ik mēnesi saņemt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu jeb minimālo pensiju. Tās apmērs šobrīd svārstās no 49,50 līdz 76,50 Ls mēnesī. Tātad 50-70 Ls robežās.
Pēc pieejamajiem statistikas datiem 1952.gadā dzimušo ir 27,1 tūkstotis, 1953.gadā dzimušo 26,6 tūkstoši, 1954.gadā dzimušo 29 tūkstoši, 1955.gadā dzimušo 29,9 tūkstoši. Apzināti nerunāšu par 1956.gadā dzimušajiem, jo tiešā veidā pensiju reforma šobrīd viņu likteni neietekmē un 62 gadu vecumu viņi sasniedz tikai 2018.gadā, tātad pēc 6 gadiem. Šobrīd pāragri runāt par to, kāda varētu būt ekonomiskā situācijā valstī vai stāvoklis sociālajā budžetā kaut vai 2017.gadā. Tāpēc arī objektīvus lēmumus par pensionēšanās vecumu 1956. un vēlākos gados dzimušajiem faktiski varēs pieņemt tikai pēc gadiem pieciem.
Ieviešot minēto normu, valsts no sociālā budžeta papildus iztērētu apmēram 100 miljonus, bet šie 100 miljoni sadalītos, tiesa gan, neproporcionāli, bet tomēr pa 7 gadu budžetiem periodā no 2014. līdz 2020.gadam. Ja pieņemam, ka periodā no 1952. līdz 1955.gadam dzimušo pilsoņu skaits ir aptuveni vienāds kā pirmajā, tā otrajā pusgadā, tad var aprēķināt izdevumus. Izmaksājot valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu līdz pensijas vecuma sasniegšanai, 1952.gadā dzimušajiem tiktu iztērēti apmēram 6 miljoni. 1953.gadā dzimušajiem tiktu tērēti apmēram 12 miljoni. 1954.gadā dzimušajiem - 30 miljoni. 1955.gadā dzimušajiem - jau attiecīgi apmēram 50 miljoni, jo pensijas vecuma sliekšņa paaugstinājums vislielākais - 2,5 gadi pirmajā pusgadā dzimušajiem līdz 3 gadi otrajā pusgadā dzimušajiem.
2012.gadā vecuma pensiju izmaksai no sociālā budžeta tiek tērēti apmēram 94 miljoni latu mēnesī. Tātad, 100 miljoni būtu tikai tāds... viena mēneša pensiju budžets, ne vairāk. Turklāt gan jau Labklājības ministrijā ir vismaz provizoriski aprēķini, cik tiks ietaupīts šīs pensiju reformas rezultātā. Tāpēc minētie 100 miljoni nav īsti saucami par „izdevumiem”, drīzāk par plānoto ietaupījumu samazinājumu.
Saistībā ar šo priekšlikumu ir jāmaina arī priekšlaicīgās pensionēšanās noteikumi, vai arī jāatstāj iespēja izvēlēties. Tāpat diskutējams ir jautājums, cik liels minimālās pensijas apmērs varētu būt strādājošajiem un cik nestrādājošajiem uz brīdi, kad viņi sasniedz 62 gadu vecumu, bet pati priekšlikuma būtība jau arī ir - atrast kompromisa risinājumu, lai neiedzītu vēl dziļākā postā jau tā krīzes izmocītos cilvēkus.
Otrs jautājums pensiju sakarā ir par pensiju maksimālo apmēru. Mani patiesi pārsteidz tas, ka valstī ar tik vāju ekonomiku kā Latvijā ir iespējams saņemt 9 reizes augstāku pensiju, nekā tas būtu iespējams, piemēram, Kanādā, kur maksimālais pirmā līmeņa pensijas apmērs ir aptuveni 500 Ls, pārrēķinot mūsu valūtā. Rosinu žurnālistus papētīt tuvāk šādu „fenomenu” un pavērtēt to kontekstā ar maksimālo pensiju apmēru citās Eiropas un pasaules valstīs. Skaidrs, ka tas ir „trekno” gadu mantojums un ļoti nepārdomātas politikas sekas, bet, ja valdībai un parlamentam patiesi rūp sociālā budžeta salīdzsvarošana, tad arī šādi absurdi ir jānovērš likumdošanas ceļā.
Taupīsim līdzekļus, nerīkosim referendumus, nespēlēsimies smilšu kastē, ko sauc par „demokrātiju”, nenodarbosimies ar demagoģiju, bet - visi kopā meklēsim risinājumus, lai cilvēki šajā valstī spētu ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot. Visi, nevis tikai daži.