Iesaki rakstu:

Pašreizējais valsts prezidents Andris Bērziņš nekam neder, it īpaši jau salīdzinot ar vienreizējo un lielisko prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, - šāds viedoklis pēdējā laikā izskan aizvien biežāk. Lai atgādinātu, kāda patiesībā savas prezidentūras laikos bija, ko izdarīja un ko neizdarīja, ko runāja un par ko paklusēja toreizējā valsts vadītāja, Pietiek turpinājumos pilnā apmērā publicēs apgādā Atēna pirms dažiem gadiem iznākušo L. Lapsas, I. Saatčianes un K. Jančevskas grāmatu Va(i)ras virtuve. Publikāciju šodien sākam ar grāmatas ievadu.

Priekšvārds

Tiek uzskatīts, ka Dievs cilvēku pārbauda caur mīlestību, caur naudu un caur varu.

Vairai Vīķei-Freibergai trešā no šīm galvenajām dzīves pārbaudēm sākās 1999. gadā, kad viņa spēra pirmo soli pār Latvijas varas virtuves slieksni.

Šai tiešām neordinārajai sievietei tobrīd un nākamajos gados bija vienreizēja iespēja mūsu valstī kaut ko patiešām būtiski mainīt.

Izsakoties kāda interneta komentētāja vārdiem, „toreiz likās, ka nu jau gan kas mainīsies, bet... nemainījās. Un te nu jājautā - kāpēc? Vai nepietika pilnvaru vai kompetences, vai arī vienkārši izpratnes un vēlēšanās? Kāpēc viņa nekļuva par to cilvēku, kurš Latviju izveda saulītē”?

Kad mēs ķērāmies pie šīs grāmatas, mums šķita, ka varētu sanākt stāstījums par izcilu personību, kuru Latvijas politiskā virtuve ierāva, ievilka un pārgremoja, lielā mērā pārtaisot par sev līdzīgo. Par šīs virtuves inventāru.

Mēs kļūdījāmies.

Lieta tā, ka meli agri vai vēlu nāk gaismā. Arī tad, ja tos šķetinājis cilvēks ar doktora grādu un profesionālām runātāja iemaņām.

Mums strādājot, ar katru mēnesi melu priekškari atkāpās, un aiz tiem mēs aizvien skaidrāk saskatījām... jā, ko tad īsti?

Teiksim tā: cilvēku, kurš varas virtuvē devās ļoti labprātīgi, ļoti, ļoti mērķtiecīgi un ļoti, ļoti, ļoti aprēķināti, lai pēc iekļūšanas tajā nekavējoties ķertos pie lielā katla.

Pirmajos gados viņa vēl uzskatīja, ka lielā karote viņai pienākas kā šefpavāra vietas izpildītājam, kura galvenais uzdevums ir rūpēties par ēdiena kvalitāti.

Taču žurku un prusaku koris pārkliedza pat „trimdas smadzenes Nr.1”, kā Vairu Vīķi-Freibergu raksturo viņas ilggadējā ļoti labā paziņa Māra Zālīte. Un rezultātā – jā, kas tad rezultātā?...

Vairas Vīķes-Freibergas gadiem šajā virtuvē un arī laikam pirms tam ir tikušas veltītas jau vairākas grāmatas.

Ja neskaita kāda Joahima Zīgerista audzēkņa sava skolotāja labākajās tradīcijās sastādītu īpatnu preses apskatu, faktiski visas pārējās ir bijušas atklāti vai slēpti pielienošas.

Vienas autorei prezidentes ievēlēšana bija nekas cits kā „Latvijas zvaigžņu stunda”.

Otras sarakstītājam elpu aizsita Vairas Vīķes-Freibergas darbības „versmainais plašums”.

Pat grāmatā, kas tika dēvēta par objektīvu politisko biogrāfiju, autori nespēja noturēties, nepieminot „neatkarīgas, pašpārliecinātas Latvijas simbolu mūsu valsts vēsturē”.

Grāmata, ko jūs turat savās rokās, ir kas pilnīgi cits.

Mums svarīgi šķita saprast – kāpēc šī neapšaubāmi spilgtā personība, kurai tik daudz bija dots gan no likteņa un Dieva, gan no tautas uzticības, visu šo devumu izniekoja ārējam spožumam un personiskajam komfortam (gan fiziskajam, gan pašapziņas), savai zemei, tautai un valstij patiesībā atstājot ārkārtīgi maz.

Tām tika ja nu vienīgi lepnuma atliekas par kādreizējo prezidenti, kas tik labi izskatījās uz pasaules valstu vadītāju fona un kurai bija tik izcili paziņas tik augstās vietās.

Protams, sākot Vairas Vīķes-Freibergas dzīvei sekot kopš deviņdesmito gadu vidu un līdz pat mūsu dienām, mēs gandrīz nekavējoties ieraudzījām nevis glancētu ikonu, bet gan dzīvu cilvēku ar savām cilvēciskajām vājībām.

Sievišķīga mānīšanās un politiķes meli, pieaugoša atkarība no glaimiem un glaimotājiem, vēl pieaugošāka ne tikai savas misijas, bet arī sevis kā mesijas apziņa, vājība uz visa veida personisko komfortu, saasināta nepatika pret jebkādu kritiku, kas automātiski tika pasludināta par nomelnošanu, - par to visu vēsta šajā grāmatā pirmoreiz atklātie brīžam pat sāpinošie fakti.

Bet ne tas galvenais, - un tas arī nav nekāds attaisnojums. Šādi dzīvi cilvēki ar savām vājībām ir bijuši faktiski visi pasaules valstu vadītāji – tostarp arī tie, kas tiešām ir spējuši savai zemei un tautai atstāt ko paliekošu.

Tad kāpēc tas neizdevās Vairai Vīķei-Freibergai? Varbūt tas jums kļūs skaidrāks pēc šīs grāmatas izlasīšanas.

No savas puses varam teikt – mums šķiet, ka pasaules dižgari spēja nenosmērēties ar iegaršojušos mērci no galvas līdz kājām, viņus nespēja iežūžot prusaku glaimīgā čabēšana, un, galvenais, viņi arī neaizmirsa – varas virtuvē tā tomēr nav ne viņu personiskā plīts, ne arī pašu maltīte.

Grāmatas pirmā nodaļa "Dieva pirksts vai salts aprēķins un nedaudz veiksmes?" - jau rīt.