Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Viens no svarīgākajiem manas dzīves principiem, ko esmu centies nelokāmi ievērot, - vienmēr pildīt savus solījumus.

Vairāk nekā desmit gadus esmu centies godprātīgi un pēc labākās apziņas pildīt savus Saeimas deputāta pienākumus, kalpojot Latvijas tautai – tā, kā esmu to solījis, dodot zvērestu.

Savulaik, redzot, kā kara retorika aizvien vairāk tiek izmantota, lai novirzītu sabiedrības uzmanību no mūsu varas neizdarībām, lai mazinātu šādu kara retorikas izmantošanu un fokusētu sabiedrības uzmanību uz problēmām, kuras ir mūsu varas kompetencē, un kuras tā izvairās risināt un vairās pat diskutēt par tām, es publiski apstrīdēju “lielā kara” iespējamību un apsolīju nolikt savu deputātu mandātu, ja sāksies karš.

Esošajā situācijā, kad karš ir kļuvis par skaudru realitāti, vienīgā godprātīgā rīcība, kas atbilst maniem dzīves principiem, ir pildīt savu doto solījumu – nolikt Saeimas deputāta mandātu.

Noliekot deputāta mandātu, es neaizeju no politikas, es neaizeju no “Saskaņas” - savu laiku un enerģiju es turpmāk veltīšu, lai sagatavotu politisko piedāvājumu, kas balstīsies uz visai Latvijas sabiedrībai kopējām vērtībām, kuru īstenojot mūsu sabiedrībai beidzot būs iespēja saliedēties un padarīt mūsu valsti par patiesu veiksmes stāstu, par vietu, kurai katrs vēlās piederēt un lepoties ar to.

Mums vēl ir iespēja to paveikt. Ir tikai jāpārtrauc varas piekoptā “skaldi un valdi” politika, kas dod iespēju varai būt vājai un bezatbildīgai un kas visai Latvijas sabiedrībai izmaksā ļoti dārgi.

Savulaik, piekrītot iesaistīties politikā, no visiem man izteiktajiem politiskajiem piedāvājumiem es apzināti izvēlējos tieši “Saskaņu”, jo jau tad redzēju un apzinājos, cik lielu ļaunumu rada sabiedrības sašķeltība, šis Latvijai uzliktais “sarkano līniju” lāsts.

Es labi apzinājos, kādu nosodošu reakciju saņemšu no lielas Latvijas sabiedrības daļas par šādu savu politisko izvēli. Un neesmu tajā kļūdījies. Es to pieņēmu, jo savu ienākšanu politikā uztvēru kā misiju pārraut šo “sarkano līniju” lāstu, ar savu piemēru parādot visai Latvijas sabiedrībai, ka pretēji varas establišmenta uzspiestajam naratīvam “labajos un ļaunajos politiķos” - krietnums nedalās pēc politiskās piederības, un mums nav jābaidās vienam no otra, un nav jāmūrē siena pēc etniskās piederības.

Diemžēl joprojām tiek turpināts spēlēt “fronti tēva pagalmā” - dalot mūsu sabiedrību savējos un svešajos, tādējādi dodot iespēju veidoties un pastāvēt varas monopolam, kas noved pie varas degradācijas – iespējas varai būt mazspējīgai, nekompetentai un bezatbildīgai.

Rezultātā vara nav spējīga un nav motivēta pieņemt sabiedrības vajadzībām adekvātus lēmumus, un mūsu atpalicība pieaug aizvien vairāk pat no mūsu kaimiņiem. Un ne jau tāpēc, ka mēs būtu nespējīgāki par leišiem un igauņiem.

Tas ir mūsu nācijas, mūsu valsts tālākas pastāvēšanas izaicinājums – mainīt šo lietu kārtību un aizsūtīt politiskajā mēslainē šo “kā var nesolīt” politiku, kas Latvijas sabiedrībai ir tik dārgi izmaksājusi un var būt liktenīga.

Saskaņā ir mūsu spēks un nākotne, pamats mūsu drošībai un labklājībai.

Novērtē šo rakstu:

146
19