Iesaki rakstu:

Pirms nedēļas Latvijas Avīze bija devusi kādreizējam premjeram Ivaram Godmanim brīvu vaļu pataisnoties, paputroties, pamelot un atkal pataisnoties publikācijā ar gauži maldinošu virsrakstu „Godmanis atklāti par Parex bankas pārņemšanu”.

Pats laikraksts nebija spējis vai vēlējies ekspremjeram uzdot nevienu vienīgu jautājumu, un tas šo iespēju tad arī nelaida garām, visdažādākajos veidos skaidrojot, kāpēc Parex kraha nogulēšanā un bankas pārņemšanas katastrofā vainojama visa pasaule, tikai ne viņš ar savu valdību, Latvijas Banku un banku uzraugiem – Finanšu un kapitāla tirgus komisiju.

Taisnošanās aizrautībā tagadējam Latvijas pārstāvim Eiroparlamentā visi līdzekļi bija labi – no bēdīgi slavenās Lehman Brothers bankrota „pārcelšanas” līdz pat šādam paradoksālam apgalvojumam: savulaik viņš kā izcili principiāls valstsvīrs slepenās valdības sēdes dokumentus atteicies publiskot, taču... šie paši it kā bezgala slepenie dokumenti viņam nez kā tomēr esot „saglabājušies”, un „par visu šo krīzes „elli” es uzrakstīšu detaļās”.

Kamēr taisnojas viens politiski tiešām neglābjami bankrotējis kungs, kurš kopā ar Aigaru Kalvīti un Ati Slakteri varētu veidot, teiksim, nenovērtēto, dzīves apcelto un nepamatoti represēto politcietēju klubiņu, tas būtu tīrais sīkums, - ko nu tādam citu darīt.

Taču lieta tā, ka Godmaņa taisnošanās pamatdoma „es visu izdarīju bezgala forši, vienkārši ļaunā pasaule mani nostādīja tupus – rāpus” precīzi atspoguļo Latvijas valsts politiskās sistēmas pēdējo divdesmit vai vismaz desmit gadu pamatprincipu. Un šis pamatprincips ir īss un vienkāršs – nav un nevar būt vainīga neviena puslīdz augsta valsts amatpersona, ja vien tā ir centīgi imitējusi pienākumu pildīšanu, lai cik nejēdzīgas arī būtu viņa darbības un cik katastrofāls to rezultāts.

Citiem vārdiem – ir skaidri noteikts, ka puslīdz augstai Latvijas valsts amatpersonai nav jābūt ne gudrai, ne saprātīgai, ne atbildīgai, ne tālredzīgai; visi tie pamatuzstādījumi, kas attiektos uz normālu ikdienas sadzīvisku saprātīgumu, sākot no ilgtermiņa rūpēm par veselību, neaptaukošanos un regulāru neapdzeršanos, beidzot ar ģimenes plānošanu un visu ienākumu neatstāšanu spēļu zālē, uz darbošanos valsts darbā neattiecas.

Piemērus te varētu minēt desmitiem un simtiem, bet pietiks ar vienu, toties apjomīgu: šodien jūs pirmoreiz varat iepazīties ar divus gadus rūpīgi slēptu dokumentu – Ģenerālprokuratūras pilno (izņemot dažas par īpaši konfidenciālām atzītas lappuses) atzinumu par to, cik patiesībā lieliski, valstiski atbildīgi, apdomīgi un tālredzīgi Godmanis un visa pārējā valstiskā pusbanda darbojušies gan pirms Parex kraha, gan tā laikā.

Varbūt jums šķiet, ka FKTK un Latvijas Banka ne tikai kraha priekšvēstnešus, bet arī tā sākumu vienkārši nogulēja, Godmanis rīkojās vēl histēriskāk un nepārdomātāk nekā parasti, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs tieši nodrošināja simtu miljonu aizplūšanu no bankas, savukārt pašu banku visa šī kompānija pārņēma Latvijas valstij visneizdevīgākajā veidā, kas ļāva abiem Parex saimniekiem saglābt dažus desmitus miljoniņu viņu nelielajām ikdienas vajadzībām?

Tad nu, ja interesē, varat palasīties prokuratūras atzinumu un uzzināt, ka patiesībā FKTK „kā atbildīgā Latvijas iestāde par finanšu un kapitāla tirgus uzraudzību veica īpaši pastiprinātu banku nozares uzraudzību”, Rimšēvičs jau laikus viedi izsecināja, ka „šāda mēroga finanšu tirgus dalībnieka bankrots nenoliedzami atstātu būtisku negatīvu ietekmi gan uz Latvijas finanšu sektoru, gan maksājumu sistēmu”, bet „valdības locekļi rīkojušies savas kompetences robežās, atbildīgi, ņemot vērā banku speciālistu viedokli un konkrēto situāciju”...

Ja izlasīsiet, varbūt jums kļūs skaidrāks, kāpēc banku krahi turpināsies, kāpēc mums nekad neredzēt nekādus gāzes termināļus un citus stratēģiski svarīgus objektus, kāpēc kaimiņi pakamps visu, kas vērtīgāks un lietderīgāks, – un tā tālāk, un tā tālāk. Kā gan citādi?

Red.piez.: šis raksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.