Iesaki rakstu:

Varturiem acīmredzot ir izdevies noalgot patiešām talantīgu tēla veidotāju. To apstiprina Rīga 2014 atklāšanas pasākumā veiksmīgi noorganizētā pozitīvisma akcija „Gaismas ceļš – Grāmatu draugu ķēde”, lai tautas acīs padarītu par labu esam galvaspilsētas kupraino kalnu, kur mitināsies Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB). Manuprāt, tautas dotā palama gan estētiski, gan ētiski precīzi raksturo odiozo celtni, kuru tās autori lepni dēvē par „Gaismas pili”. Attieksme pretkupraino kalnu izkristalizē katra latvzemieša kultūras robežšķirtni.

Skaistuma izpratne, protams, var atšķirties. Turklāt mediji tā prot manipulēt ar pūļa saprātu, ka ierindas pilsonis, lai netiktu nozākāts par tumsoņu, jūsmos pat par uz balta fona uzmālētu melnu kvadrātu. Tomēr pa reizei atrodas vientiesis, kurš iesaucas: „Karalis ir pliks!” Un tad valodiņu mucai spunde vaļā.

Kamēr dažādi kultūras spīdekļi no tribīnes vāvuļo par „Gaismas pili”, tautā labskanībā sacenšas betona monstrs, Pārdaugavas radiolokators, piemineklis Demakovai un kuprainais kalns. Zīmīgi, ka LNB ēkas kontūras sakrīt ar latviešu demogrāfisko līkni no 1960. gada līdz mūsdienām, kura pārskatāmi demonstrē tautiešu skaita samazināšanos pēc valsts neatkarības pasludināšanas.

Cepuri nost to fotogrāfu (un fotošopa) priekšā, pateicoties kuriem, „Gaismas pils” internetā vietām izskatās gluži piedienīgi. Diemžēl reālajā dzīvē aina ir šķērma. Ik reizi, braucot garām šai ērmotai būvmateriālu konstrukcijai, noskurinos. Īpaši uzkrītoša ir ēkas disonanse ar pilsētas vēsturisko centru.

Jāpiemin, ka šajā vietā pirms bibliotēkas būvniecības atradās nams, kas patiesi bija arhitektūras šedevrs un kuru nojauca, lai atbrīvotu vietu dzelzsbetona grēdai. Tiesa, palielinoties banku, biroju ēku, lielveikalu un viesnīcu skaitam Daugavas krastā, LNB monstriņš varbūt nemaz tik bezgaumīgs vairs neliksies.

Man personīgi šī celtne vēl asociējas ar gigantisku kases aparātu. Gan vizuālā, gan materiālā nozīmē. Pašreizējās aplēses liecina, ka būvniecības monstrs pašai trūcīgākajai eirozonas valstiņai ir izmaksājis aptuveni 266 miljonus eiro. Piedevām ik gadu ēkas uzturēšanai nāksies tērēt 3 miljonus eiro.

Jāņem vērā, ka bibliotēka nebūt nav pabeigta un summas var krietni pieaugt. Saprotams, ka elektroenerģijas un komunālie tarifi arī nestāvēs uz vietas. Tādēļ prognozēju, ka vēl papildus miljonu miljoni aizies gaismas ceļu.

Laiks atzīt, ka esam dabūjuši sev kaklā neglītu un nepiedodami dārgu namu, par kura funkcionālo atbilstību bibliotēkas vajadzībām pagaidām grūti spriest. Valstsvīru un sievu apgalvojumiem ir graša vērtība.

Pagriežot vēstures ratu atpakaļ un neieslīgstot strīdos par prioritātēm, jāpiekrīt, ka jauna, plaša un ērta bibliotēka Latvijai patiešām bija vajadzīga. Tiesa, to varēja uzbūvēt par mērenu summu un bez liekas pompozitātes. Arī atbilstošu zemesgabalu par pieņemamām cenām un labu piekļuvi gan ar sabiedrisko, gan personisko transportu Rīgā bija atliku likām. Kā piemēru var minēt faktiski neizmantoto kādreizējo VEF teritoriju.

Taču eksistēja svarīgs faktors, kas galu galā noteica esošo scenāriju. Ar latvietību tam nav nekāda sakara, un kultūra kalpoja vienīgi par vīģes lapu, lai nosegtu milzīgo otkatu jeb atpakaļmaksājumu, kas, kā stāsta zinātāji no namiņa Jēkaba ielā, „Gaismas pils” projektam daļēji ticis izsniegts priekšlaikus. Priekšapmaksas summas, kuras lobējošie personāži jau bija pamanījušies notriekt, izrādījušās tik iespaidīgas, ka atpakaļceļa vairs nav bijis.

LNB projekta ledlauža lomu izcili izpildīja toreizējā kultūras ministre Helēna Demakova. Saeimas deputāti mēdza jokot, ka, salīdzinot ar Demakovu, par buldozeru nokristītais Šlesers ir tikai rotaļu automobilītis. Viņai izdevās ne tikai panākt LNB ēkas būvdarbu uzsākšanu, bet arī noslēgt līgumus, lai būvniecības pārtraukšana turpmākajām valdībām izmaksātu dārgāk nekā tās turpināšana.

Ja iepriekšminētajam sižetam pievienojam klimata izmaiņas no tā saucamajiem treknajiem gadiem uz krīzes svelmi, kā arī otrā plāna politisko aktieru centienus savas mutes aizbāšanai un rokas pacelšanas spēkam izdiedelēt maksimāli lielu pīrāga kumosu, sanāk gana spraigs politiskais trilleris.

Jāatzīst, ka līdzšinējā valdošā koalīcija vienubrīd daudzmaz centās mazināt Demakovas atstāto alkatu apetīti. Aģentūras Jaunie „Trīs brāļi” likvidāciju droši var iekļaut jaunāko laiku teiku hrestomātijā, tādējādi suminot sabrauktā ezīša uzvaru pār trīsgalvaino pūķi. Tagadējā valdības mijā Pārdaugavas monstra tēls visticamāk tiek spodrināts, lai jaunie gaismneši varētu iebāzt savus šņukurus jau reabilitētā barotavā. Spriežot pēc tā, ka vēl nesen „Gaismas pili” kritizējošais Rīgas birģermeistars un Misters 20% arī pēkšņi kļuva par grāmatu draugiem, pozitīvisma iniciatori Rīgas kungus bešā atstāt negrasās.

Godīgi sakot, mantrauši un bezgoži varas koridoros nepārsteidz. Apbēdina, ka nav atradies neviens, kā tagad moderni saka, viedokļu līderis, kas vismaz nokauninātu varturus par objekta, kas simbolizē dzīres mēra laikā, bīdīšanu uz goda pjedestālu.

Pieļauju, ka sabiedrības pīlārus šokē uzpūstais grāmatu draugu daudzums. „Gaismas pils” imidža lāpīšanas organizatori godam pacentās. Krietnu strēķi „Grāmatu draugu ķēdes” veidoja bērni, studenti, bezdarbnieki, partiju aktīvisti, viņu draugi un radi, administratīvā aparāta darbinieki ar ģimenēm, pajoliņi, kas piedalās it visos pasākumos, kā arī ļautiņi, kas atnāca pazīmēties.

Tomēr netrūka naivuļu, pateicoties kuriem, visas netaisnības mūsu valstī kļūst leģitīmas. Pārējie savu viedokli pauda internetā. Pievienoju pāris nepiefrizētus komentārus, kas parāda „Gaismas ceļu” ignorējušo latvzemiešu attieksmi pret šo pozitīvisma akciju un aukstumā salstošo grāmatu draugu publisko mazohismu.

raitis

Ļoti simbolisks pasākums, kas simbolizē to, ka tie cilvēki, kas piedalījās šajā pasākumā, ir aizmirsuši bibliotēkas tapšanas procesu, Ir piedevuši naudas izšķērdēšanu valsts amatpersonām. Un pakalpīgi sniedzot grāmatas valsts prezidentam, atbalsta arī turpmāku valsts līdzekļu izšķērdēšanu un līdzšinējo valsts objektu būvniecības koncepciju ( jo dārgāk, jo labāk). Cienījamie valsts līdzekļu izšķērdētāji, turpiniet tā arī turpmāk, Latvijas tauta jūs saprot un atbalsta

.?!

Ierosinu šādus psihoterapijas kursus pa valsts naudu, ar dziesmām, dejām, cienastiem, rīkot vismaz reizi ceturksnī!Ja ekonomiskā situācija paliek spiedīgāka, tad var pat reizi divos vai ik mēnesi. Saņemot vienotības un pūļa adrenalīnu, iedzīvotājs vai pasākuma dalībnieks, bez sirdzdēstiem nomaksās lielos komunālos rēķinus, neskatīsies uz cenu pieaugumu, nedomās kā apkrāpt līdzcilvēkus, mīlēs politiķus,...Jo visi būs bijuši uz viena liela emocionāla, brālības viļņa. tar ražošanas attīstību, darbavietām tad arī nevajadzēs domāt, visu izvilks kultūra. Piemēram,varētu visai pasaulei, ņemot par piemēru tautas teikas, parādīt, ka varam ar cepurēm sanest zemi kalnam. Saaicinātu pasaules presi, rīkotu salūtu. Neesmu skeptiķis,bet domāju, ka beidzot arī jāpieslēdz arī veselais saprāts.

„Gaismas pils” liktenis joprojām ir miglā tīts, un diez cik ilgi tā kalpos par LNB mājvietu. Jādomā, ka LNB ēkas būve tāpat kā it visur valstī notika pēc apgrieztās finanšu piramīdas principa, kurā līdz apakšuzņēmējiem, kas veic faktiskos būvdarbus, nonāca iedalīto līdzekļu kripatas.

Tomēr ceru, ka „Gaismas pili” nepiemeklēs Zolitūdes Maximas liktenis. Labā zīme ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta sadūšošanās pateikt, ka LNB ēka pagaidām apmeklētājiem nav gatava. Tas gan netraucēja „Grāmatu draugu ķēdes” organizatoriem pakļaut pasākuma dalībniekus riskam. Kungiem nav jābaidās par sekām, jo viņiem sliktākajā gadījumā draud vienīgi deportācija uz Eiropas Savienības struktūrām.