Iesaki rakstu:
Valdis Zatlers ir pēdējais, kas Vienotībai ir vajadzīgs, ja tā grib būt cīnītājs, kurš pierāda, ka pēc kļūdām spēj mainīties, nevis ir tikai varaskārs mārketinga projekts, kuram pēc septiņiem mēnešiem apkampienā ar oligarhu Lembergu ievajadzējies svaigu elpu, ar ko šīs varas paģiras nomaskēt.
No Vienotības politiķiem pēdējās pāris nedēļās ir dzirdēta tikai shēmošana un matemātiski aprēķini, par cik Zatlers ar savu zvaigžņu iesaukumu varētu palielināt vai vismaz nosargāt tās politiskās ietekmes proporciju Saeimā. Neviena analītiska jautājuma, kāpēc mēs esam tur, kur esam, toties daudz emocionāli gražīgu jautājumu, kāpēc liktenis ir bijis tik nežēlīgs tieši pret viņiem.
Ar šādu attieksmi Zatlers Vienotībai būtu ne vairāk kā Laimes lācis, kuru vadāt pa lauku kultūras namiem. Nevis apgreids, bet tikai restarts, nevis atjaunotne, bet pēdējais izklupiens varas saglabāšanai. Tā būtu tikai problēmu iekapsulēšana. Zatlera lēmums iet savu ceļu patiesībā var būt Vienotības lielā veiksme, ja tā pati sadūšotos iet grūtāko ceļu, pārgrupējoties, attīroties, atbrīvojoties no bankrotējušu politiķu balasta, no kasieriem ar neskaidriem finansējuma avotiem un seklām varas ambīcijām, tās aizstājot ar valstisku piedāvājumu.
Pēc Zatlera pēdējās uzrunas 10. Saeimai ceturtdien, kurā skaidri iezīmējās solījums atgriezties parlamentā, kurš jau būs citā sastāvā, tātad – solījums par jaunas partijas izveidi, no atsevišķiem Vienotības politiķiem bija dzirdams novēlējums, lai Zatleram neizdodas, nevis apzināšanās, ka jādara viss, lai pašiem izdotos.
Kuluāros arī dzirdama versija, ka Šlesera, Šķēles un kompānijas nemitīgie uzmundrinājumi no zāles Zatleram: „Tu vari!” varētu būt nevis tīksmināšanās par Vienotības elektorāta pāriešanu pie jaunās partijas, kā tas līdz šim šķitis, bet tā dēvēto „oligarhu partiju” dubultā spēle, Zatleru patiesībā dzenot Vienotībā, kur pretiniekus vieglāk šaut ar vienu šāvienu. No Zatlera patiesībā tiekot gaidīta vieglākā ceļa iešana, kas būtu iekļauties Vienotībā, bet visi uzmundrinājumi veidot jaunu partiju esot nekas vairāk kā fona radīšana, lai pēc tam izsvilptu varoņa pakāpšanos divus pakāpienus zemāk pie paša „atlaistās” Vienotības.
Patiesībā, ja Zatleram izdotos izveidot „zvaigžņu iesaukumu”, Vienotības apbērēšana vairs nebūšot oligarhu dienaskārtībā. Tikpat intensīvi, kā publiskajā telpā tiek apspriesta jaunas gaišo spēku partijas - iekšējā slengā dēvētas par „kordziedātāju partiju” - veidošana, krēslainākos dibenplānos tiek runāts, ka tādā gadījumā tiks mobilizēti visi spēki, lai taptu jauna „darītāju partija”, kurā kā pirmais numurs būšot Valsts kontroliere Inguna Sudraba.
Vienotības ideologu sapnis par to, kā sadalīt un pat pavairot „gaišo spēku” elektorātu tā, lai Zatlera partijai tiek visi „kordziedātāju” fani un Vienotībai tiek tie, kas jūsmo par „darītājiem”, vismaz šobrīd šķiet rīkojuma Nr.2 pēctraumas iespaidā sapņoti sapņi. Darītāju partija ar Kamparu priekšgalā, kuram „darīt” nozīmē spēlēt opozicionāra spēles, radiofonā izplatot „neformālu informāciju” par airBaltic tuvo maksātnespēju, bet faktiski nespējot „darīt” neko, lai situāciju novērstu?
Tikmēr no Rīgas pils pienāk aizvien mulsinošākas ziņas par to, ka Zatlera dienaskārtība starp konsultācijām ar topošajā partijā jauniesaucamajiem stāriem lielākoties aizņemta nemitīgās sapulcēs par to, „kā labāk dzīvot” pēc 8. jūlija. Tiekot šķirstīta bieza mape ar apartamentu piedāvājumu, kuru valsts eksprezidentam īrēs par ne vairāk kā 1 104 latiem mēnesī. Tiekot lauzīta galva, kādu luksusklases limuzīnu labāk iegādāties (par ne mazāk kā 50 000 latu no valsts budžeta līdzekļiem) – Audi vai tomēr veco labo Mercedes Benz un kādā krāsā tam būt – solīdi melnam vai tomēr praktiskākajā sudraboti pelēkajā krāsā.
Tajā pašā laikā nekas nav dzirdams par topošās partijas ideoloģiju, ja par to, protams, nevar uzskatīt saukli „cīņa pret oligarhiem” Protams, oligarha smaku var atrast arī sociālajā budžetā, izglītības sistēmā, valsts fiskālajā politikā un veselības aprūpē, un, ja tās izdzenāšana katrā no nosauktajām jomām ir tas, par ko 17. septembrī nobalsos vēlētājs, šī izvēle būs jāpieņem ar cieņu un cerot uz šādas pieejas auglīgumu.
Arī Zatlera vingrinājumi, te teju nākamā premjera statusā uz konsultācijām uzaicinot veco varas partiju establišmentā allaž iederīgo Mārtiņu Bondaru, te oligarha Šlesera vienmēr izdarīgo stratēģi un kuluāru spēlmani Guntaru Kukulu, te nākamajā dienā līdzsvaram – tiesiskuma ikonu Jāni Maizīti, ir maigi izsakoties nenopietni. Zatleram acīmredzami pietrūkst labu padomu vai spējas tajos ieklausīties. Pirmais - par padomu trūkumu - ir ticami, ja ņem vērā no Rīgas pils nākošo informāciju par lielas daļas vecās Zatlera komandas norobežošanos. Pēdējais - par nespēju padomos ieklausīties - ir cilvēciski saprotami, ja pirms operas izrādes kā superstārs sūti gaisa skūpstus aplaudējošiem ļaudīm un jaunas meitenes pie Rīgas pils tevi nomētā ar maijpuķīšu buntītēm.
Bet varbūt Latvijas vēlētājs tiešām ir pelnījis sev jaunu kordziedātāju iesaukumu, kuru diriģents ir mazliet neveikls, mazliet kļūdās, mazliet mantrausīgs, mazliet ideālists – viens no mums.