Iesaki rakstu:

Sākotnēji samelojies par deviņdesmitajos gados „prihvatizētajiem” Vecrīgas apartamentiem un izvairījies no atbildes par savu aktīvo līdzdalību Unibankas privatizācijā un cīņu par iespējami lielāku bankas akciju kvotu, nu Valsts prezidents Andris Bērziņš nolēmis neko vairs par šiem faktiem nepaskaidrot.

„Lēmumu par dzīvokli Vaļņu ielā 11 pieņēma AS Unibanka padome, nevis bankas prezidents,” – šādu atbildi Bērziņš grāmatas Latvietis parastais iznākšanas laikā sniedza uz viņam jau oktobra beigās uzdoto jautājumu, vai viņš uzskata par ētisku dzīvokļa iegūšanu Rīgā, Vaļņu ielā 11, tostarp to, ka pats pieņēmis lēmumu par tā pārdošanu un apstiprinājis pārdošanas cenu, un kādā veidā viņš pirms šī dzīvokļa pārdošanas kļuvis par šī dzīvokļa īrnieku. Kad jaunajā grāmatā tika publicēts ar dzīvokļa „prihvatizāciju” saistīts, paša Bērziņa parakstīts dokuments, prezidenta preses sekretāre Pietiek apliecināja – versiju par padomi neesot izdomājusi viņa, „visas sniegtās atbildes saskan ar Valsts prezidenta viedokli”.

Taču, kā jau ziņots, Bērziņa atbilde nebija patiesa, - kā aprakstīts grāmatā, 1996. gada 23. maijā tieši Bērziņš kā Unibankas prezidents rakstījis vēstuli Privatizācijas aģentūrai, lūdzot tās atļauju bankas (kurā kontrolpakete joprojām pieder Latvijas valstij) nekustamā īpašuma pārdošanai. Savukārt pēc tam Bērziņš vēstulē aģentūras ģenerāldirektoram Jānim Naglim detalizēti aprakstījis, kā banka vēlētos pārdot piecus dzīvokļus Vaļņu ielas 11. ēkas 4. un 5. stāvā. Rezultātā šos dzīvokļus no toreizējās valsts bankas „par sviestmaizi” iegādājās bankas valdes loceklis Juris Aizezers, Edmunds Krastiņš, Andris Grūtups, Ilze Šinke (kuras vietā drīz parādījās Andra Šķēles toreizējā dzīvesbiedre Dzintra Šķēle), kā arī Bērziņš, kas pie 157 kvadrātmetru dzīvokļa tika par 16 930,68 latiem.

Ņemot vērā Bērziņa nepatieso sākotnējo atbildi, Pietiek pārstāvis prezidentam oficiāli nosūtīja jaunu jautājumu: „Uz Valsts prezidentam uzdoto jautājumu: "Vai Jūs uzskatāt par ētisku dzīvokļa iegūšanu Rīgā, Vaļņu ielā 11, tostarp to, ka pats pieņēmāt lēmumu par tā pārdošanu un apstiprinājāt pārdošanas cenu? Kādā veidā Jūs pirms šī dzīvokļa pārdošanas kļuvāt par šī dzīvokļa īrnieku?" esmu saņēmis šādu Jūsu preses sekretāres parakstītu, ar Jums saskaņotu atbildi: "Atbildot uz Jūsu otro jautājumu, atgādinu, ka lēmumu par dzīvokli Vaļņu ielā 11 pieņēma AS Unibanka padome, nevis bankas prezidents." Šī Jūsu vārdā sniegtā atbilde ir nepatiesa, - kā apliecina grāmatā "Latvietis parastais" publicēts dokuments, 1996. gada 11. jūlijā Unibankas valdes lēmumu par minēto dzīvokli esat parakstījis tieši Jūs. Kādu iemeslu dēļ Jūs sniedzāt nepatiesu atbildi?”

Tāpat Bērziņam vēlreiz tika uzdoti jautājumi, no atbildēm uz kuriem viņš iepriekš bija izvairījies, - kāpēc līdz pat 1994. gada rudenim viņš par Unibankas personālakciju saņemšanas faktu (prokuratūra vēlāk šādu akciju noformēšanu atzina par pretlikumīgu) nebija informējis Privatizācijas aģentūru, vai viņš uzskata par ētiskām savas darbības, 1994. gadā cenšoties panākt, lai Unibankas vadība saņemtu iespējami lielāku akciju daudzumu, kā arī darbības, 1993.-1994. gadā cenšoties panākt, lai Unibanka netiktu privatizēta par naudu, kā rezultātā valsts nesaņēma ļoti prāvus ienākumus.

Bērziņam tika prasīts arī paskaidrot, kādā veidā viņš pirms Vaļņu ielas dzīvokļa pārdošanas vispār kļuvis par tā īrnieku, kā arī – vai, kā izriet no viņa preses sekretāres ar viņa saskaņotās atbildes, viņš tiešām būtu pilnībā aizmirsis viņa personiskā turīguma nodrošināšanā ļoti būtisku dokumentu – nolikuma par akciju pārdošanas kārtību valsts akciju sabiedrības Latvijas Universālā banka darbiniekiem, kā arī Unibankas akcionāru pilnsapulces 1995. gada 22. oktobra lēmuma par ikgadēju prēmiju noteikšanu bankas valdes locekļiem – saturu. Kā zināms, tieši šie „prihvatizācijas” dokumenti un nevis skandināvu maksātā alga lika pamatu Bērziņa pirmajam miljonam.

Taču, kā izrādās, Bērziņš nolēmis turēties pie jaunas taktikas – labāk pat nemēģināt vēl kaut ko paskaidrot. „Visas atbildes Jums jau ir sniegtas Valsts prezidenta kancelejas 2011.gada 23.novembra vēstulē (reģ. Nr.3119). Ja Jūs kādu atbildi uzskatāt par nepatiesu, visticamāk, neesat guvis pilnīgu informāciju (dokumentus) visu interesējošo apstākļu izvērtēšanai. Valsts prezidenta kancelejā nav pieejami dokumenti, kas saistāmi ar Jūsu uzdotajiem jautājumiem,” nu skan Valsts prezidenta kancelejas oficiālā atbilde.