Iesaki rakstu:

Jautāts par apstākļiem, kādos viņa īpašumā deviņdesmitajos gados par sviestmaizi nonāca vairāk nekā 150 kvadrātmetru apartamenti ēkā Vaļņu ielā 11, toreizējais Unibankas vadītājs, tagadējais Valsts prezidents Andris Bērziņš patiešām ir sniedzis nepatiesu atbildi, mēģinot visu atbildību par šo „darījumu” novelt uz toreizējo Unibankas padomi. Kad jaunajā grāmatā Latvietis parastais tika publicēts ar dzīvokļa „prihvatizāciju” saistīts, paša Bērziņa parakstīts dokuments, prezidenta preses sekretāre Pietiek apliecināja – versiju par padomi neesot izdomājusi viņa, „visas sniegtās atbildes saskan ar Valsts prezidenta viedokli”.

„Atbildot uz Jūsu otro jautājumu, atgādinu, ka lēmumu par dzīvokli Vaļņu ielā 11 pieņēma AS Unibanka padome, nevis bankas prezidents,” – šādu atbildi Bērziņš grāmatas iznākšanas laikā sniedza uz viņam jau oktobra beigās uzdoto jautājumu, vai viņš uzskata par ētisku dzīvokļa iegūšanu Rīgā, Vaļņu ielā 11, tostarp to, ka pats pieņēmis lēmumu par tā pārdošanu un apstiprinājis pārdošanas cenu, un kādā veidā viņš pirms šī dzīvokļa pārdošanas kļuvis par šī dzīvokļa īrnieku.

Prezidenta atbilde nebija patiesa, - kā aprakstīts jaunajā grāmatā, 1996. gada 23. maijā tieši Bērziņš kā Unibankas prezidents rakstījis vēstuli Privatizācijas aģentūrai, lūdzot tās atļauju bankas (kurā kontrolpakete joprojām pieder Latvijas valstij) nekustamā īpašuma pārdošanai. Tā paša gada 22. augustā Jāņa Nagļa vadītā Privatizācijas aģentūras valde pieņēmusi lēmumu, ar kuru Unibankai tiek dota atļauja pārdot vienu sesto daļu no īpašuma Vaļņu ielā 11 par cenu, kas nedrīkst būt zemāka par 115 383 latiem.

„Uz šo lēmumu citkārt lēnīgais un jebkuru lietu pārdomāt gribošais Andris Bērziņš reaģē zibenīgi – jau astoņas dienas vēlāk viņš raksta vēstuli aģentūras ģenerāldirektoram Jānim Naglim, sīki un smalki aprakstot, ko un kā banka vēlētos pārdot. Un pārdodamā manta ir kopumā pieci dzīvokļi tās pašas Vaļņu ielas 11. ēkas 4. un 5. stāvā. Lūgums tiek pamatots ar to, ka par pārdošanu jau lēmusi gan Unibankas padome, gan arī valde,” tālākie notikumi aprakstīti grāmatā.

Bankas padomes sēdē 1996. gada 12. martā Edmunds Krastiņš kā bankas padomes priekšsēdētājs ir ierosinājis atbalstīt paša Bērziņa vadītās bankas valdes iniciatīvu dzīvokļus pārdot, jo „tie nav nepieciešami bankas pamatdarbībai”, un padome arī piekritusi. Padomes locekļi, kuri vienbalsīgi atbalstījuši šo lēmumu, ir Edmunds Krastiņš, Gundars Bērziņš, Viktors Kulbergs, Ojārs Kehris un Aivars Lembergs, savukārt tālākos lēmumus par dzīvokļiem jau pieņēmusi Unibankas valde ar Bērziņu priekšgalā.

It kā formāli uz dzīvokļiem ir bijušas tiesības arī to līdzšinējiem īrniekiem, taču, kā tagad atklāj vērtētāju dokumentācijas ieraksts, jau laikus pirms pārdošanas „4. un 5. stāvi atbrīvoti no īrniekiem”. Savukārt vērtētājs, kas dzīvokļu vērtējumu sagatavojis pēc bankas pasūtījuma, šajos ekskluzīvajos Vecrīgas īpašumos likumsakarīgi atklājis veselu virkni defektu – „objektam ir apgrūtināta piebraukšana ar autotransportu, bet stāvēšana objekta tuvākajā apkārtnē vispār ir problemātiska”, turklāt „objekts ir apgrūtināts arī ar pilsētas inženierkomunikācijām”.

Rezultātā uz šī vērtējuma pamata un saskaņā ar paša Bērziņa rakstiski apstiprināto pārliecību šo ekskluzīvo dzīvokļu kvadrātmetra (ieskaitot arī zemi zem ēkas) cena ir bijusi 108 lati, līdz ar ko trīs ceturtā stāva dzīvokļi – 120, 95 un 72 kvadrātmetrus plaši – bankai esot jāpārdod par 12 960, 10 260 un 7776 latiem, bet divi dzīvokļi piektajā stāvā – 157 un 166 kvadrātmetrus plaši – par 16 956 un 17 928 latiem.

Tas arī ticis izdarīts. „Bankas valdes loceklim Jurim Aizezeram tiek 95 kvadrātmetru dzīvoklis ceturtajā stāvā, bet viņam kaimiņos 72 kvadrātmetru dzīvoklītī izvietojas Unibankā daudz pūļu ieguldījušais Edmunds Krastiņš, kurš pats tik aktīvi virzījis šo dzīvokļu pārdošanas lēmumu,” aprakstīts grāmatā.

„Savukārt piektā stāva 166 kvadrātmetru apartamentus savā īpašumā par īpaši smieklīgu summu – nepilniem 18 tūkstošiem latu no valsts bankas iegūst pazīstamais advokāts Andris Grūtups. No pirmā acu uzmetiena skaidrs nav tikai tas, ko šajā kompānijā dara kāda mazpazīstama Ilze Šinke, kas par 13 tūkstošiem latu tiek pie 120 kvadrātmetru dzīvokļa ceturtajā stāvā, - bet jau drīz viss kļūst skaidrs, kad viņas vietā parādās Andra Šķēles toreizējā dzīvesbiedre Dzintra Šķēle.

Un, protams, bešā nepaliek arī mūsu galvenais varonis, kurš mēnešiem ilgi cītīgi parakstījis lūgumrakstus par nepieciešamību bankai atbrīvoties no tai nekam nederīgajiem dzīvokļiem, - viņš iemitinās kaimiņos Andrim Grūtupam, 157 kvadrātmetru dzīvoklī, par kuru zemesgrāmatas ierakstā viss pateikts maksimāli skaidri:

„Uz Rīgā 1996. gada 22. novembrī noslēgtā Pirkuma līguma ar reģ.Nr.2386 - 2388 pamata ir nostiprinātas īpašuma tiesības Andrim Bērziņam, dzimis 1944. g. Siguldas rajonā, uz 42/1000 (četrdesmit divām tūkstošām) domājamām daļām no nekustamā īpašuma un saskaņā ar minētā līguma 6. (sestajā) punktā noteikto lietošanas un valdījuma kārtību. Pirkuma maksa Ls 16 930,68 (sešpadsmit tūkstoši deviņi simti trīsdesmit lati un sešdesmit astoņi santīmi).”

Taču, protams, visi iepriekš aprakstītie notikumi un norises mūsu varonim jau pēc ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā netraucē ne katrā izdevīgā gadījumā pieminēt to, kā savu rekordpensiju un miljonus viņš sapelnījis vienkārši godīgā darbā, ne – piemēram, intervijā žurnālam Rīgas Laiks – ar visgodīgāko sejas izteiksmi paziņot: „Esot tajā vietā, kur daudz naudas, bija iespējas viegli kļūt par lielu bagātnieku. Es to nedarīju. Es mierīgi pelnīju savu algu un darīju, kā es to redzēju...””

Savukārt pašlaik Bērziņa preses sekretāre uz jautājumu, kādu iemeslu dēļ viņa Valsts prezidenta vārdā sniegusi nepatiesu atbildi par personām, kas pieņēmušas lēmumus par Vaļņu ielas dzīvokli, tagad Pietiek apliecina: „Visas sniegtās atbildes saskan ar Valsts prezidenta viedokli.”