Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

„Tikpat labi Satversmē var noteikt, lai lāstekas nekrīt uz galvas, baloži būtu pieklājīgi un nekrāmētu uz galvas un pīrāgi kristu no debesīm,” – šādos vārdos Saeimas deputāts Oskars Grīgs savulaik komentēja sociāldemokrātu atklāti populistisko priekšlikumu Satversmē iekļaut normu par cilvēka tiesībām uz uzturu, apģērbu un mājokli. Taču, neraugoties uz šo veselīgo aizrādījumu, populistu Latvijā nekad nav trūcis tieši tāpat kā ļaužu, kas katrās Saeimas vēlēšanās izrādījās gatavi par viņiem balsot, - to apliecina šis fragments no trīssējumu grāmatas Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Pirmie populisma dīgsti

No mūsdienu viedokļa tas varbūt liksies neticami, taču Latvijas politiķi viens otru populismā vainoja jau astoņdesmito gadu nogalē, turklāt vieni no pirmajiem, kas skaļi lietoja apzīmējumu „populisms”, bija komunisti.

Te pieminams brīdis, kad Latvijas Tautas fronte (LTF) iestājās par tā saukto „melno sestdienu” atcelšanu – tā tautā dēvēja brīvdienas, kurās padomju darbaļaudis laiku pa laikam apņēmās „brīvprātīgi” pastrādāt. Interesanti, ka šajā jautājumā tautfrontiešu viedoklis pilnībā sakrita ar interfrontes nostāju, toties kompartijas pārstāvji skaidri un gaiši paziņoja, ka klaigāšana par šo jautājumu esot vistīrākais populisms, jo ne vienā vien darba kolektīvā tieši komunisti bijuši tie, kas paši atcēluši darba sestdienas.

Līdzīgā kārtā kompartija kritizēja arī Tautas frontes ekonomiskos plānus. Jāteic, ka ne gluži bez pamata, jo pirmie LTF kongresi tiešām publikai piedāvāja visai fantastiskas un naivas nākotnes vīzijas par Latviju kā agrāru valsti, kas pasaulei piedāvās arī amatniecības izstrādājumus un naudu pelnīs ar savu zinātnieku smadzenēm.

„Pamēģiniet viņiem pajautāt: kā, par kādiem līdzekļiem tiks veikta Latvijas ekonomikas modernizācija, rūpniecības pārprofilēšana un rekonstrukcija. Ar ko republika samaksās par importu? Kas gaida tās lauksaimniecību? Diemžēl skaidru, saprotamu, konkrētu atbildi uz šiem jautājumiem vēl nevienam nav izdevies saņemt,” kādā 1990. gada runā šķendējās Latvijas kompartijas vadonis Alfrēds Rubiks, piebilstot, ka atbilžu vietā parasti tiekot piedāvāti stāsti par Ulmaņlaiku Latvijas ekonomiskajiem sasniegumiem.

Par to gan Alfrēdam Petrovičam arī bija kas sakāms: „1938. gadā gandrīz vienu trešdaļu no Latvijas eksporta vērtības sastādīja mežmateriāli, 24 procentus sviests, 9 procentus – finieris, 7 procentus – lini, 2 procentus – bekons un tikai 0,6 procentus VEF radiouztvērēji. Padomājiet tikai: 20. gadsimta beigās mums kā paraugu piedāvā šādu modeli!” Nākas vien secināt, ka biedrs Rubiks kā ūdenī skatījās, jo nepagāja necik ilgs laiks, kad Latvijas eksporta struktūra tiešām izskatījās aptuveni tā, kā minēts šajā vēsturiskajā atskatā.

Tas gan nebūt nenozīmē, ka arī pati kompartija tās beigu fāzē būtu bijusi spējīga piedāvāt daudz ko vairāk par nodeldētiem lozungiem. „LKP iestājas par lauku rajonu prioritāru attīstību un to materiāli tehniskās bāzes nostiprināšanu, visu saimniekošanas formu realizēšanu un efektīvu izmantošanu.” „Mūsu partijai jābūt avangarda partijai, kaujinieciskai partijai, kas aktīvi darbojas visos darba kolektīvos, visās sabiedrības dzīves sfērās, jo sevišķi tagad, kad sācies svarīgs mūsu dzīves posms, lūzuma posms.” „Komunistu partija pastāvēs, un tā joprojām būs marksisma–komunisma metodoloģijas partija, sociālistiskās orientācijas partija, kas aizstāv un pārstāv strādnieku šķiras, zemniecības, visas darba tautas intereses.” Šādas, mazliet pēc naftalīna dvakojošas frāzes Latvijas kompartijas vadība bārstīja vēl 1990. gadā, ar konkrētiem un detalizēti izstrādātiem darba plāniem īpaši neaizraujoties.

Zīgerista lēkts...

1991. gadā kompartija gan iznīka, bet par populismu to nevarētu teikt – jau gadu vēlāk tas uzplauka kvalitatīvi jaunā līmenī: uz Latvijas politiskās skatuves soli pa solim parādījās kāds vācu kungs ar latviskām saknēm (tā vismaz viņš pats apgalvoja – un arī Latvijas pilsonību 1992. gadā ieguva kā vācietes un latviešu leģionāra ārlaulības dēls) un lielām politiskām ambīcijām.

Kungu – „vienu no iemīļotākajiem un pazīstamākajiem vāciešiem Rīgā”, ja ticam viņa reklāmām, – sauca Joahims Zīgerists, un viņa pirmie soļi Latvijā bija visnotaļ apsveicami: 1992. gada nogalē šis vīrs Rīgā atvēra zupas virtuvi, kas ik dienu apkalpoja apmēram pustūkstoti trūkumcietēju. Arī pret pašā Rīgas centrā atvērto J. Zīgerista sadzīves preču veikalu diez vai kādam bija kas iebilstams, taču drīz vien sekoja arī vācieša pieteikums politikā – milzīgas reklāmas lielākajos laikrakstos, kas ņirbēja no skaļiem paziņojumiem.

J. Zīgerista lozungi, kas bija atrodami reklāmās Dienā un citās avīzēs, bija primitīvi, taču viegli uztverami, jo jaunizceptais politiķis darīja to, ko pieklājas darīt ikvienam kārtīgam populistam, – ar pirkstu parādīja uz tiem, kas, viņaprāt, vainojami visās nelaimēs, proti, pārkrāsojušamies komunistiem. „Bezdarbs, bads, auksti dzīvokļi un pilnīgi sagrauta saimniecība – tādi ir veco Latvijas komunistu plāni”; „Kurkstoši vēderi traucē dziedāt jebkuru nacionālo himnu!”; „1000 latviešu lūgšanas ir stiprākas par 1000 krievu tankiem!” – ar šiem lozungiem gan mazliet disonēja turpat blakus atrodamā Zīgerista veikala Rīga Union reklāma par to, ka nu aizkari tiek tirgoti ar 50 procentu atlaidi, taču lielu publikas daļu tas nebūt nemulsināja.

No 1993. gada pavasara aizkaru reklāmu kļuva aizvien mazāk, bet politisko saukļu – vairāk. Tā 1993. gada pavasarī reklāmā ar virsrakstu „Joahims Zīgerists brīdina par Latvijas izpārdošanu Maskavai” jaunizceptais Latvijas draugs brīdināja par jauniem viņa atrastiem ienaidniekiem: „Jauna okupācija apdraud Latviju. Tā nebūs okupācija ar tankiem, šāviņiem, karavīriem un raķetēm. Šoreiz tā ir okupācija ar čeku grāmatiņas palīdzību – Latvijas izpārdošana Maskavai. Precīzāk: uzņēmumu izpārdošana bagātiem darboņiem, kuri nav Latvijas pilsoņi. Bieži vien tādiem, kuri naudu nopelnījuši negodīgi, darbojoties korumpētās un ar mafiju saistītās struktūrās. Šāda veida iestādes aug kā sēnes pēc lietus. Pārtikas veikalos viņi atver valūtas maiņas bodītes. Tā tas notiek pat Brīvības ielā Rīgā. Mēs to nedrīkstam tā atstāt! Joahims Zīgerists turpina: „Latvieši drīkst piešķirt ārzemju uzņēmējiem ēkas, veikalus un zemi tikai tādā gadījumā, ja viņi ir solidāri ar Latvijas valsti. Tiem, kuri vēlas nopelnīt Latvijā ātru naudu vai vienkārši izmantot cilvēkus, te nav ko meklēt. Tiem, kuri Latviju vislabprātāk atkal redzētu kā padomju republiku, – tiem es savu roku nesniegšu.””

Arī nākamajos gados ļaunie ārējie spēki un izbijušie komunisti, kā arī viņu reālie vai šķietamie līdzskrējēji J. Zīgerista publiskajos paziņojumos palika galvenie Latvijas naidnieki. Bijušais kompartijas sekretārs, vēlākā Latvijas ceļa „lokomotīve” Anatolijs Gorbunovs izrādījās „hameleons” un „zemūdene”, viņa politiskais kompanjons Gunārs Meierovics – „Rietumu pasaulē viņš bija neveiksminieks, visu mūžu ir bijis kā neievērojama maza liesmiņa. Meierovica garīgais līmenis atbilst kolhoza naktssarga līmenim”, Valsts prezidents Guntis Ulmanis savukārt neesot sniedzis roku strādniekiem savās Pikšu mājās, kā arī braukājot pusmiljonu vērtā mersedesā, savukārt neskaitāmie ekskomunisti un politiskie pretinieki J. Zīgerista skatījumā uzvedās slikti kā vienmēr – no „jau vairākas nedēļas komunistiskie draņķi cenšas mani apmelot” līdz „jau vairākus mēnešus mani politiskie pretinieki Latvijā plāno pret mani netīru kampaņu”.

Protams, „vācu–latviešu žurnālistam” bija arī sava pozitīvā programma, ja tā to varētu dēvēt. Programma gan lielākoties sastāvēja no dažādiem saukļiem, kuru vidū goda vietu ieņēma solījumi („100 000 jaunas darba vietas. To es varu apliecināt.”), nacionālas deklarācijas („Latvisku Latviju: tā es palīdzēšu latviešu tautsaimniecībai atkal nostāties uz kājām.”) un vēl četri galvenie ekonomiskās stratēģijas punkti – privātīpašums ir neaizskarams, jāiznīcina birokrātija, jāizstrādā pieņemama nodokļu politika un pārvaldes aparātam nebūtu jāiejaucas saimnieciskajos jautājumos.” (Vēl pēc brīža mērķi nedaudz mainījās – nu tie bija visiem labāki dzīves apstākļi, neliela armija, noziedzības un korupcijas apkarošana.)

Tiesa, savos centienos J. Zīgerists nebūt nebija vientuļš: līdz pat 5. Saeimas vēlēšanām 1993. gadā viņš kā roka ar cimdu sadzīvoja ar Latvijas Nacionālās neatkarības kustību. Draudzība bija tik liela, ka savās reklāmās J. Zīgerists deklarēja – viņš esot „pārliecināts, ka LNNK vēlēšanās uzvarēs un sastādīs jauno valdību”; savukārt, kad laikraksts Diena pēc kāda laika publiski un skaļi atteicās publicēt J. Zīgerista gana īpatnās privātreklāmas, jau pēc brīža šajā pašā laikrakstā parādījās LNNK reklāmas, kuras vizuāli izskatījās gluži kā Joahima Zīgerista veidotās (un pret tām Diena neko skaļu vairs neiebilda). Un ne vizuāli vien – piemēram, J. Zīgerista atbalss „tautas balsij” Pēterim Tabūnam pirms 5. Saeimas vēlēšanām izskatījās šādi: „Telefonā atskan draudi: „Esi uzmanīgs. Rīgas ielas ir šauras, bet automašīnas brauc ātri.” Tomēr Pēteris Tabūns neļauj sevi iebaidīt...”

Neraugoties uz visu šo palīdzību, LNNK vēlēšanās zaudēja, un tā paša gada novembrī LNNK padome pēc ilgām debatēm J. Zīgeristu – kurš pats Saeimā tomēr bija iekļuvis – no partijas izslēdza, kā pamatu minot „sistemātisku rīcību, kas diskreditē LNNK”. Tiesa, pats J. Zīgerists par šādu darba kārtības jautājumu iepriekš vispār netika informēts, tāds pat nebija oficiālajā darba kārtībā, taču tāpēc vien enerģiskais politiķis degunu nenokāra: jau 1994. gada 18. novembrī viņš kopā ar tuvāko līdzgaitnieku Odiseju Kostandu Jelgavā nodibināja Tautas kustību Latvijai.

Organizācija bija, maigi izsakoties, īpatnēja – pats J. Zīgerists teicās esam „pārliecināts, ka apvienības Latvijai cilvēki nomainīs valdību un pēc kāda laika arī Valsts prezidentu”, un pats to dēvēja par kristīgi sociāli konservatīvu partiju. Kustības valdē bija zinātnieki Ilmārs Lapa un Māra Skrīvele, prāvesti Modris Plāte un Andrejs Kavacis, ASV latviete Māra Soikāne–Trapāne, kā arī rēzekniete Silvija Silkāne, savukārt par goda priekšsēdētāju tika ievēlēts teoloģijas profesors Roberts Feldmanis, bet par viņa vietniekiem – Gunārs Lasmanis (ārsts, J. Zīgerista Rūpju biroja vadītājs) un O. Kostanda.

Tomēr vērotājus no malas vairāk interesēja kustības Latvijai patiesais īsteno un pārējo biedru skaits: izrādījās, ka biedru veicinātāju nedēļu pēc dibināšanas bija ap desmit tūkstošiem, taču īsteno biedru – nieka pussimts, bet dibinātāju – vispār tikai 24. Turklāt itin drīz kļuva skaidrs, ka ar biedriem veicinātājiem iespējami visdažādākie pigori: piemēram, jokupēteri sekmīgi aizpildīja anketas arī Gunta Ulmaņa, Ojāra Kehra, Māra Gaiļa, Valda Birkava vietā.

Gudrie politiķi un analītiķi par jauno organizāciju vienkārši ņirgājās. Piemēram, Latvijas ceļa Saeimas frakcijas vadītājs Andrejs Panteļējevs runāja par to, ka J. Zīgerista kustība balstoties uz „artistiskumu un politiskajiem autsaideriem”. Savukārt tās pašas Dienas komentētājs Ainārs Dimants kādu J. Zīgerista uzstāšanos komentēja šādiem vārdiem: „Tā neapšaubāmi bija autoritāri ievirzīta runa: „manas vēlēšanās”, „solījums pie mana tēva zārka”, „lūk, šeit ir mana māsa”. Kronis autoritārajam stilam – „Joahima Zīgerista dāvana latviešu tautai” – uguņošana. Cik tēvišķīgi! [..] Mums atkal ir darīšana ar demagoģiju un populismu, kas piesegts ar dievvārdiem. Turklāt ar autoritāru kustību, kam nav nekāda sakara ar nopietnu partiju, kas iekļautos demokrātisku un atbildīgu partiju sistēmā, kas ir absolūti nepieciešams stabilai neatkarīgai Latvijas valstij modernā Eiropā.”

Uz ko varēja cerēt šāda „demagoģija un populisms, kas piesegts ar dievvārdiem”? „Neapšaubāmi, ir arī kaut kas cits – šīs partijas nodibināšanas un darbības prognozējamie rezultāti. Populistiski izmantojot neapmierinātību un neapmierinātos – veiksmīgi „apstrādājot” tematus, kas tiešām satrauc vēlētājus – labējā kustība, no vienas puses, atņems balsis kreisiem populistiem, taču, no otras puses, mēreni labējām un nacionālām partijām. Nav izslēgts, ka tās būs zudušās balsis, jo partijām vēlēšanās taču būs jāpārvar procentu barjera iekļūšanai Saeimā.” Un faktiski gudrajiem komentētājiem piebalsoja arī sociologi: gan Latvijas faktu, gan Baltijas datu nama socioloģiskās aptaujas rādīja, ka J. Zīgerista partija 6. Saeimas vēlēšanās ieņemšot tikai septīto vietu pēc savākto balsu skaita, knapi tiekot pāri 5% barjerai.

Reti kurš novērtēja reālo efektu, ko deva banānu izdalīšana, krāšņu salūtu rīkošana tautai, vēlētāju vadāšana uz vajadzīgajiem vēlēšanu iecirkņiem ar autobusiem, lielo videoekrānu izmantošana (politiskajā dzīvē – pirmoreiz Latvijā), tautai patīkamā raidījuma Latvijas reportāžas radīšana un pāri visam – nepamatoti, bet krāšņi solījumi. (Te gan jāpiebilst, ka daudzus gadus vēlāk intervijā izdevumam Republika.lv J. Zīgerists par leģendāro banānu dalīšanu izklāstīja pilnīgi citu versiju: „Tā bija kāda ļoti, ļoti karsta vēlēšanu diena. Rīgas Centrālajā stacijā bija sapulcējušies aptuveni septiņi tūkstoši cilvēku, kurus es nebiju saucis, bet kuri gribēja balsot tieši par mani manā vēlēšanu iecirknī. [..] Cilvēki stāvēja saulē trīs, četras un piecas stundas. Es uzrunāju cilvēkus – jūs nevarat te stāvēt stundām ilgi un gaidīt, kad atbrauc autobusi. Ejiet labāk mājās! Cilvēki teica, ka viņi paliks, jo grib balsot par mani. Tad es sacīju diviem asistentiem – sarūpējiet cilvēkiem kaut ko dzeramu un ēdamu. Tas bija žests, kāds piedien katram kārtīgam cilvēkam. Es iedevu naudu asistentiem, un viņi nopirka atsvaidzinošus dzērienus un... banānus, jo tik daudz sviestmaižu nebija iespējams nopirkt. To, kas pēc tam parādījās medijos, nekad neesmu spējis aptvert. Žurnālisti bija degradējuši paši savus tautiešus dumju mērkaķu kārtā, kurus ar banāniem var izvilināt no džungļiem. Viņi gribēja trāpīt man, bet īstenībā aizskāra visu nāciju – pa visu pasauli tika izplatīta ziņa, ka latvieši ir tik dumji, ka ar banānu palīdzību var ietekmēt viņu politiskos lēmumus. Šis gadījums bija perfekts komunistiskās propagandas piemērs.”)

Šā vai tā, bet 6. Saeimas vēlēšanās par Tautas kustību Latvijai nobalsoja gandrīz 142 tūkstoši cilvēku – partija ieguva 15% balsu, un tam pašam A. Dimantam jau pēc vēlēšanām nācās rakstīt ko pilnīgi citu: „Negaidīti lieli ir labējo un kreiso populistu panākumi. Klaji populistiskie spēki, kuriem nav nopietnas politiskas programmas, bet nereti ir pareizi un pievilcīgi saukļi un vilinoši, bet neizpildāmi solījumi, aizņems turpat ceturto daļu no Saeimas vietām. Zīgerista partijai rezultāti sola 16 vietas, Kaula Vienības partijai – 8 vietas. Viņiem pievienojas nereformētās kompartijas tiešā pēctečpartija – Latvijas Sociālistiskā partija – ar 6 vietām. Tātad spēkiem, kuriem nav vietas normālā demokrātiskā valdībā, jaunajā Saeimā būs pavisam 30 vietu...”

Starp citu, J. Zīgerists bija viens no pirmajiem Latvijas politiķiem, kas vēlēšanu kampaņu laikā uzmanību pievērsa arī dažādām niansēm. Kā savā grāmatā 10 mēneši ar Joachimu Zīgeristu atcerējās viens no viņa bijušajiem palīgiem Māris Ruks, viena no šādām detaļām bija... O. Kostandas acenes. Vācieša līdzgaitnieks tolaik bija iecienījis brilles ar dūmakainiem stikliem, par ko vairākas reizes izpelnījies J. Zīgerista aizrādījumus, ka ar tām viņš izskatoties pēc neuzticama mafioza, kas vēlētāju simpātijas diez vai var vairot. „Cilvēkiem ir jāredz tavas acis! Vajag, lai cilvēki tev uzticētos,” mācījis J. Zīgerists, un beigu beigās O. Kostanda tiešām atgriezies pie brillēm ar caurspīdīgiem stikliem.

Taču arī pašam vācietim bija kāds klupšanas akmens, no kura gan viņam dīvainā kārtā ilgi izdevās izvairīties, proti, latviešu valodas zināšanas. Lai arī, uzsākot politiķa karjeru, viņš bija publiski apsolījies iemācīties latviešu valodu, praksē viņš to nekad tā arī neizdarīja. Tieši šī iemesla dēļ, ievēlēts Saeimā, vācietis par varītēm centās izvairīties no kontaktēšanās ar citiem deputātiem, avārijas situācijā „atšaudoties” ar dažiem iezubrītiem vispārīgiem izteicieniem, piemēram, „Redzēs”, „Interesanti gan...”, Par to vēl jāpadomā...” un „Parunāsim vēlāk”.

M. Ruka grāmatā atrodama arī kāda kurioza epizode, kad vācieti parlamenta kafejnīcā negaidīti uzrunājis Valdis Birkavs: „„Labdien, Zīgerista kungs! Nekad nav bijusi izdevība ar jums parunāt. Nu, kā tad iet ar latviešu valodu?” Atskatāmies. Bezgalīgā laipnībā, plato smaidu līdz ausīm, atpogātā žaketē šūpojas Valdis Birkavs. „Paldies, paldies,” savilcis seju sirsnīgās krunciņās, Joachims palokās. „Tad jūs sakāt, ar latviešu valodu viss iet uz augšu?” Birkavs nerimstas. „Tā gan, tā gan... Cenšos,” Joachims attrauc, vēlreiz sirsnīgi pasmaida un, demonstratīvi aizgriezdamies, paspraucas man priekšā. „Maris, was wollte er eigentlich von mir?” [Ko viņš īsti no manis gribēja?] pēc brīža viņš čukst man ausī. „Uber ihr Lettisch. [Par latviešu valodu.] „Ach so, dann habe es ich ganz richtig verstanden,” [Ā, tad esmu pareizi sapratis.] un viņš piemiedz aci.” Nav brīnums, ka parlamentā vācietis jutās neomulīgi un bija tur rets viesis, kas gan beigu beigās noveda pie viņa izslēgšanas no Saeimas par regulāriem plenārsēžu kavējumiem.

... un noriets

Tiesa, izrādījās, ka populistiem daudz vienkāršāk ir Saeimā iekļūt nekā savas sekmes nostabilizēt un izmantot. Jau iepriekšējā Saeimā J. Zīgerists no darba komisijās centīgi izvairījās (līdz no parlamenta, kā jau teikts, vienkārši tika izslēgts), apgalvojot, ka tur pavadītais laiks „gandrīz katru reizi ir pazaudēts” un viņš tā vietā ejot palīgā vienkāršiem cilvēkiem un strādājot nevis parlamenta, bet tautas labā.

Tomēr „vācu–latviešu žurnālists” neizrādījās spējīgs ne iemācīties latviešu valodu, ne īstenot kaut jel dažus no saviem politekonomiskajiem un sociālajiem solījumiem (jau 1992. gadā viņš bija apsolījis par diviem miljoniem vācu marku atjaunot kafejnīcu pie Brīvības pieminekļa un uzcelt Rīgā bezmaksas sociālo centru ar pilnībā nokomplektētu diagnostikas centru bērniem), ne pat Turkmēnijā atrast bijušā Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa pīšļus. Par pēdējo projektu M. Ruks savā grāmatā 10 mēneši ar Joachimu Zīgeristu rakstīja: „Joachims jau bija sapratis, ka īstos K. Ulmaņa pīšļus tik lielā steigā līdz 6. Saeimas vēlēšanām atrast nav iespējams. Taču krustu kapsētā var uzstādīt, arī piemiņas plāksnes pienaglošana pie cietuma mūra nav visai sarežģīts darbs. Savukārt urnā var iebērt sauju smilšu no Turkmenbaši kapsētas.”

Rezultātā 1997. gada jūnija vidū no J. Zīgerista partijas frakcijas izstājās Oļgerts Dunkers, Gunta Gannusa, Ojārs Grinbergs, Māris Rudzītis, Andris Saulītis un Jānis Strods (jau iepriekš to bija pametuši Guntis Eniņš un Andris Rubins). O. Kostanda to, protams, nodēvēja par apliecinājumu balsu pirkšanai, par ko ticis brīdināts jau iepriekš, taču „Zīgerista partijas” beigu sākums jau bija klāt.

Pirms 7. Saeimas vēlēšanām J. Zīgerists vēl visādi izmēģinājās izmantot Kārļa Ulmaņa pīšļus, protams, arī nosauca sevi par nākamo premjeru, taču piecu procentu barjeru „Zīgerista partija” šoreiz tā arī nepārvarēja. J. Zīgerists pazuda uz pāris gadiem, tad pēkšņi parādījās Jelgavā, izziņojot savu gatavību kļūt par pilsētas mēru, 2003. gada martā atkal atradās ar reklāmu „Joahims Zīgerists pārtrauc savu gadiem ilgo klusēšanu”, kurā caurkritušais populists pamēģināja Latvijas tautu informēt par to, ka iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijai nesīs „inteliģences un nācijas iznīcināšanu”, zemnieku „cīņu uz dzīvību un nāvi”, „vecā labā lata” zaudēšanu un to, ka Latvija kļūs par „vecu zemi un mēs pamazām izmirsim”. Bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis acīmredzot nebija aizmirsis kādreizējos apvainojumus un šo reklāmu presei komentēja īsi: „Ja parādās reklāma ar segvārdu Zīgerists, tur var gaidīt melus, apvainojumus un cilvēku muļķošanu. Bet esmu pārliecināts, ka mana tauta ir pietiekami daudz pieredzējusi 10 gados un dažāda veida kontaktos ar Zīgerista kungu viņa versijas reti kurš uztvers nopietni.”

Savukārt J. Zīgerista tuvākais līdzgājējs O. Kostanda iemēģināja spēkus neveiksmīgajā Latvijas Sociāldemokrātu savienībā, pēc pāris nedēļām to pameta, tad piedalījās partijas Latvijas brīvībai! veidošanā, tad sāka runāt par šīs partijas iesaistīšanos politiskajā apvienībā Centrs un presei savu skarbo pieredzi skaidroja šādos vārdos: „Es esmu sapratis, ka nevar vienkārši nākt un nodibināt lielu partiju. To mēģināja darīt Zīgerists. Viņam bija daudz atbalstītāju, cilvēki nāca, aizpildīja anketas. Taču šādai partijai nebija lemts ilgs mūžs. Pirmkārt, palika ārpus valdības koalīcijas un nespēja īstenot savus solījumus. Otrkārt, daudzi ievēlētie cilvēki vēlāk pameta partiju un tas pierādīja, ka šādus politiskos spēkus nav iespējams organizēt „no augšas”. To var izdarīt uz īsu laiku, bet pēc kāda laika viss neglābjami sabrūk. To šobrīd piedzīvo Šķēle, to pašu piedzīvos arī Repše...”

Stafetes nūjiņas pārtvērēji

Tiesa, J. Zīgerists deviņdesmitajos gados, jo īpaši to pirmajā pusē bija tikai spilgtākais, bet nebūt ne vienīgais populists. Tā, piemēram, Tautas frontes valde 1993. gada aprīlī nāca klajā ar speciālu (un kas par to, ka pilnīgi nereālistisku) aicinājumu Latvijas Bankai kompensēt maznodrošinātajiem iedzīvotājiem inflācijas radītos zaudējumus, vērtību zaudējušos noguldījumus Latvijas Krājbankā līdz 1000 Latvijas rubļiem apmainot pret summu līdz 100 latiem, tātad pēc kursa līdz 10:1 (oficiālais kurss jau bija noteikts 200:1).

Divus gadus vēlāk, pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām Demokrātiskās partijas Saimnieks vadītājs Ziedonis Čevers solīja ievēlēšanas gadījumā „ierosināt krimināllietas par Latvijas izlaupīšanu fantastiskos apjomos” (bet daudzus gadus vēlāk kā ātri iznīkušās Latvijas Brīvības partijas līderis baidīja potenciālās Latvijas sievasmātes ar melnādainiem znotiem), savukārt Latvijas ceļa premjers Māris Gailis nolēma iztērēt faktiski savas partijas kampaņai 30 miljonus latu valsts naudas, lai izputējušo banku noguldītājiem kompensētu noguldījumus līdz 500 latiem – tiesa, kompensācijas saņēma tikai apmēram seši tūkstoši Bankas Baltija un aptuveni 600 Tautas bankas noguldītāju.

(Starp citu, pēdējais solis M. Gailim deva vietu arī šādā tolaik presē publicētā anekdotē: „Pie Gaiļa ierodas Baltijas noguldītāja: „Sakiet, lūdzu, vai es varēšu saņemt savus 200 latus?” „Jā, protams,” laipni atbild Gailis. „Kādās naudas zīmēs jūs vēlētos tos saņemt? Pieclatniekos?” „Jā, pieclatniekos,” atbild apmeklētāja. „Un vai jūs tos vēlēsieties saņemt skaidrā naudā vai ar pārskaitījumu?” prasa Gailis. „Skaidrā naudā,” atbild apmeklētāja. „Tādā gadījumā es jūs pierakstīšu uz 2003. gada 16. aprīli,” saka Gailis. „Uz priekšpusdienu vai pēcpusdienu?” prasa apmeklētāja. „Vai tiešām tas ir tik svarīgi?” izbrīnīts vaicā Gailis. „Jā, protams,” paskaidro apmeklētāja, „priekšpusdienā solīja pieslēgt silto ūdeni.””)

Tas, protams, pašam M. Gailim netraucēja sodīties par pilnīgi citiem populistiem – piemēram, savos memuāros viņš vēlāk ar sliktu vārdu pieminēja deputāti Ludmilu Kuprijanovu: „Viņas taktika ir šāda: budžetu apspriežot, Kuprijanova parasti nāk klajā ar kaut kādiem neparedzētiem un tāpēc nesabalansētiem finansējuma pieprasījumiem, kas ir klaji populistiski un tīkami sabiedrības maznodrošinātajai daļai. Skaidrs, ka viņa pati ļoti labi apzinās, ka tādējādi deformē budžetu, bet personiskais reitings šai dāmai aizvien ir svarīgāks.”

Arī 1995. gada decembrī apstiprinātais bezpartijiskais premjers Andris Šķēle izrādījās visnotaļ nadzīgs uz ne īpaši jēdzīgām, toties presei un sabiedrībai tīkamām akcijām, kas oficiāli tika pamatotas šādi: „Es nebraukāšu apkārt ar garu kavalkādi skatīties uz augstajam viesim par godu balsinātu sniegu ziemā un zaļi krāsotu zāli vasarā. Man ir svarīgi zināt patieso stāvokli, nevis klausīties frizētas atskaites par objektīvajām grūtībām.”

„Patiesais stāvoklis” tika izzināts, piemēram, 1996. gada sākumā sarīkojot provokāciju uz Lietuvas robežas un mēģinot iesmērēt muitniekiem un robežsargiem kukuļus. „Akcija” beidzās ar to, ka Lietuvas valdība pieprasīja Latvijas vēstniekam Albertam Sarkanim paskaidrojumus – ar kādām tādām tiesībām Latvijas amatpersonas veikušas operatīvas darbības kaimiņvalsts teritorijā, savukārt bijušais iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons ne bez pamata paziņoja, ka vispār jau par šādu te akciju varētu ierosināt arī krimināllietu: „Likuma priekšā visi ir vienādi. Premjers, kas kompromitē valsti ar nelikumīgām darbībām, nedrīkst ieņemt tādu amatu. Tas jau velk uz totalitārismu un diktatūru.”

„Pat pavirša analīze liecina, ka runu sagatavošanā premjers rīkojas tāpat kā daudzi politiķi visā pasaulē, un viņam nav svešas rūpes par savu „tēlu”, tātad, iespējams, par politisko nākotni. Diezin vai taupīgais premjers citādāk ziedotu Ls 4999 mēnesī socioloģisko pētījumu firmas SKDS produkta iegādei. [..] Atklāts tikai paliek jautājums, vai vienmēr teikt to, ko grib pilsoņi, ir labākais variants. Jo arī Zīgerists, tiesa, ļoti primitīvi, teica tikai to, ko vēlējas dzirdēt klausītājs,” – tā A. Šķēles rīcību raksturoja Latvijas ceļa pārstāvis Arnis Lapiņš, tikmēr premjers tik rīkojās pa savam: te ņēma un apturēja tautai, protams, netīkamo Energoapgādes regulēšanas padomes lēmumu par elektroenerģijas tarifu pieaugumu, jo tas esot pieņemts nelikumīgi, te paziņoja, ka acīmredzot atteikšoties no savas pēdējā gada algas, jo esot slikti strādājis, reformas iestrēgušas Saeimā, ministri nav klausījuši.

1997. gada pavasarī par populisma briesmām TV runā ieminējās pat Valsts prezidents G. Ulmanis: „Es redzu iemeslu brīdināt no populisma briesmām Latvijā. 6. Saeimas vēlēšanas atnesa mums visiem pārsteigumus, šogad un turpmāk nedrīkstam atkārtot šo pieredzi.” Taču runa acīmredzot neatrada dzirdīgas ausis – 1997. gada nogalē paziņojot par jaunas partijas dibināšanu, A. Šķēle būtībā izmantoja tos pašus J. Zīgerista paņēmienus (starp citu, pirms 7. Saeimas vēlēšanām nabaga vācietis to pamanīja un vēl paspēja savā stilā paziņot – vēlēšanās cīņa būšot starp viņu un A. Šķēli): tika atrasti visā vainojamie spēki, tika nosaukti visiem svarīgi mērķi, īpaši neaizraujoties ar to sasniegšanas izskaidrošanu, un tika sameklēts pietiekams pulks sabiedrībā pazīstamu cilvēku, kuri tādā vai citādā veidā varētu stiprināt jauno politisko spēku.

Līdzība bija tik acīmredzama, ka joku grāmatas LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autori sacerēja šādu krāšņu fantāziju: „Vecā gada izskaņā apvienoties nolēma divi lieli un plašas tautas masas pārstāvoši politiskie spēki – Tautas kustība Latvijai un Tautas partija. [..] „Kopš visi 24 šķēlieši nobalsoja par 40 miljonu latu deficītu budžetā, mums ar šo partiju vairs nav nekādu domstarpību. Redzu, ka manis iesāktais tukšo solījumu un ļaužu muļķošanas kurss ir pārņemts drošās rokās. Manas idejas dzīvo un uzvar,” presei sacīja J. Zīgerists. „Esmu sapratis, ka savas premjerēšanas laikā esmu gājis maldu ceļus, uzspiežot valstij bezdeficīta budžetu,” kongresa runā pauda A. Šķēle, „tāpēc tagad esmu nolēmis pievērsties solīdām garantijām un izglītībai, jo citādi trīs bezdarbnieki nevarēs dzemdēt astoņus bērnus.” Kongress saņēma daudz apsveikumu no brālīgajām citvalstu partijām. Ar dziesmu Avanti popolo! TPL sveica itāliešu biedri. Par TPL populisimusu ar 666 balsīm ievēlēja A. Šķēli, bet J. Zīgeristu ievēlēja par līdzpopuļarvētāju.”

Tautas partijas un Jaunā laika piedāvājums

Ko tad piedāvāja „pēczīgerista populisti”? Saskaņā ar A. Šķēles izziņoto „liela daļa pašreizējās politiskās elites, manuprāt, ir slima un būtu jāpakļauj terapijai. Kā alkoholiķi, kurš zaudējis realitātes sajūtu, kura krīze aizvien padziļinās, kurš pats nespēj pārtraukt dzert un kuram tāpēc ir jāliedz iespēja pļēgurot tālāk – apmierināt savus netikumus uz valsts rēķina”. „Tā vide” esot „pilnīgi satrunējusi”, galvenais kaitnieks – Latvijas ceļš vispār, „vulgāri sakot, radās uz viena klubiņa bāzes”, turpretī jaunās Tautas partijas mērķis bija vienkāršs un saprotams – „astoņos gados nodrošināt, lai, abiem vecākiem strādājot, ģimene spēj izaudzināt un izskolot trīs bērnus”. Tikpat vienkāršas un saprotamas kā J. Zīgeristam bija arī Tautas partijas pamatvērtības – „ģimene, morāle, valsts”.

Tautas partijas dibinātājiem bija izdevies savākt vēl kuplāku prominentu atbalstītāju pulku nekā savulaik zīgeristiešiem – partijas manifesta parakstītāju vidū bija arī desmit gadus vēlāk par Valsts prezidentu kļuvušais Valdis Zatlers, māksliniece Džemma Skulme, režisors Jānis Streičs, mākslinieks Miervaldis Polis, aktieris Jānis Paukštello, Latvijas Attīstības aģentūras juriskonsults Didzis Azanda (kurš 2001. gadā tika notiesāts uz diviem gadiem nosacīti par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu), mūziķis Aigars Krēsla, aktrise Akvelīna Līvmane, režisors Varis Brasla, māksliniece Līga Purmale, mākslinieks Jāzeps Pīgoznis, aktieris Uldis Dumpis un fotogrāfs Gunārs Binde.

Virkne darbības programmas punktu gandrīz burts burtā saskanēja ar zīgeristiešu kādreizējo apņemšanos sākt „ar to, ka tiks izveidota institūcija, kas izskatīs iedzīvotāju sūdzības par nelikumībām, kuras veic ierēdņi. Mēs veiksim sistemātisku operatīvo darbību, kas vērsta pret ierēdņu patvaļu un likumu neievērošanu”. Savukārt citas deklarācijas bija nedaudz atšķirīgas – bet tikpat skaļas: „Mēs esam par to, ka tautai ir jāapliecina demokrātijas pamatvērtības, ir jāsaliedējas un patstāvīgi jārealizē savi uzskati un atziņas valsts pārvaldē, nevis jākalpo politiskajiem patroniem, minhauzeniem vai troļļiem. Valstij ir vajadzīga apstiprinoša rīcība, pozitīva programma un varoša valsts vara, nevis ļengana, ļumīga ļerpata. [..] Mēs mīlam šo zemi un šo valsti, mēs ticam mūsu tautas spējām, mēs gribam dzīvot šeit mierā un labklājībā. Ir jādibina Tautas partija, lai radītu katram cilvēkam reālu iespēju daudz tiešāk piedalīties savas valsts likteņa lemšanā.”

Būtiskā atšķirība no zīgeristiešiem bija viena – tikusi pie varas, Tautas partija pakāpeniski pieklusināja skaļos (un grūti īstenojamos) manifesta saukļus un ķērās pie praktisku ikdienas problēmu risināšanas. Rezultātā deviņus gadus pēc Tautas partijas manifesta klajā laišanas tas pats A. Šķēle presē visā nopietnībā populismā vainoja jau pilnīgi citu politisko spēku: „Viņi ir īsti labējie populisti, jo viņu metodes un risinājuma veidi bieži vien ir pārpilni ar šova elementiem vai arī liek priekšā iekšēji pretrunīgus risinājumus. Piemēram, skatos [Valdī] Dombrovska kungā un domāju, kā var cilvēks vienlaicīgi tā izdarīt četras lietas — palielināsim minimālo algu, palielināsim neapliekamo minimumu, samazināsim nodokļus un sabalansēsim budžetu.Un kur vēl inflācija... Viņi ir populisti.”

Un tāds spēks populisma tukšo nišu tiešām bija aizņēmis – 2001. gada augustā Latvijas Bankas prezidents Einars Repše paziņoja, ka, valsts interešu vadīts, neizslēdzot iespēju iesaistīties aktīvā politiskā darbībā, jo norises valsts pārvaldē liecinot, ka tās „gļēvulība un korumpētība” sasniedzot katastrofālus apmērus. Jau septembrī bija gatavs nākamās partijas nosaukums – Jaunais laiks, netrūka skaļu paziņojumu, bet partijas rindās – pietiekami atpazīstamu cilvēku (vienubrīd līdzdalību jaunveidojamajā partijā apliecināja, taču tad atkal atsauca bijušais Valsts prezidents G. Ulmanis), un jaunveidojamajam spēkam neko īpašu nekaitēja pat E. Repšes vēlme par darbošanos partijā saņemt ziedojumos vienreizēju honorāru – iespējams, pat apaļu miljonu (kaut šāda summa oficiāli tā arī netika nosaukta, bet saņemti rezultātā tika „tikai” 312 tūkstoši latu).

Jaunā laika „piedāvājumu” ar Tautas partiju ilgstoši saistītais priekšvēlēšanu kampaņu speciālists Jurģis Liepnieks komentēja visnotaļ jūsmīgi: „Jaunā laika piedāvājums bija vienkārši ģeniāls. Nav iespējams labāk tajā brīdī noformulēt piedāvājumu. Tāpēc, ka tas neprasīja nekādu kompetences līmeni, bet atrisināja visas iespējamās jebkura cilvēka problēmas. Kas tev tur par problēmu? Dzīvoklis, kaimiņš? Nu, vainīga korupcija valstī! Veselības aprūpes problēmas? Korupcija! Pensijas mazas? Nu, skaidrs, kāds nozadzis, jo ir taču korupcija. Ģeniāli vienkārši. Neko pielikt, neko atņemt. Protams, ne ar ko tādu nevar nākt varas partija. Bet opozīcijas partijai – vienkārši ģeniāls piedāvājums.”

Tiesa, jau 2001. gadā netrūka pārmetumu populismā – piemēram, tā pati Diena visnotaļ pamatoti rakstīja: „To solītāju mums bijis, ka ne atkauties, — te ar banāniem, te ar dzelzs roku, te ar slotaskāta mugurkauliem. Un visi, izrādās, bija melojuši vai varbūt maldījušies, iedomādamies, ka ir kas vairāk nekā cilvēki; neviens no iepriekšējiem nav bijis ideāls, un vajadzētu sākt saprast, ka neviens ideāls arī nākotnē nenāks mūs vienā rāvienā iecelt saulītē — ne visas tautas vēlēts, ne visas tautas nolīgts. Kamēr lielākā daļa sabiedrības piedalīšanos politikā uzskatīs par vēlēšanu biļetena iemešanu urnā reizi pa četriem gadiem, cerot, ka notiks brīnums un izkritīs lielais vinnests, atkal un atkal kāpsim uz tā paša grābekļa un šķendēsimies, ka politiķi mūs krāpj. Mūs nekrāps, kad pratīsim arī starp vēlēšanām allaž prasīt mūsu ievēlētajiem priekšstāvjiem pārstāvēt mūsu intereses, taču tas ir darbs, nevis piepešs brīnums.”

Tomēr brīnums joprojām bija pieprasīts – 2002. gada oktobrī Jaunais laiks pārliecinoši uzvarēja Saeimas vēlēšanās, E. Repše uz pusotru gadu kļuva par premjeru un varēja sākt rīkoties, lai korupcijas apkarošanas rezultātā valsts tiktu pie 400 miljoniem latu. Jaunās valdības darbības pirmsākumos gluži tāpat kā A. Šķēles premjerēšanas sākumposmā netrūka skaļu un jautru akciju – valdības mājā taupības vārdā tika pat atslēgta daļa radiatoru, milzu rūpes tika pievērstas pārāk dārgu dienesta automašīnu jautājumam, tika izveidots arī Nejēdzību novēršanas birojs (kurš gan pēc kāda laika paklusām darbību faktiski beidza), jau tradicionāli tika runāts par ierēdņu skaita samazināšanu, vesela virkne amatpersonu zaudēja amatus.

Nelaime tik viena – ar reālajiem darbiem un strādāšanu koalīcijā Jaunajam laikam veicās tikpat slikti kā citiem populistiem. „Tie kretīni un nelieši dzen mūs stūrī,” – tā situāciju emocionāli skaidroja pats E. Repše, savukārt precīzi nenosaukto ļaundaru iespējamais pārstāvis, tautpartijietis Gundars Bērziņš tikpat emocionāli atbildēja: „Katrs atsevišķi viņi ir cilvēki kā cilvēki, bet, kā sanāk kopā, tā ir tas pats Jaunais laiks...”

Turklāt jau atkal nācās saplūkties „vecajiem” un „jaunajiem” populistiem. Zīmīgs bija jau E. Repšes valdības veidošanas sākumposms, kad pie viena sarunu galda apsēdās arī Jaunā laika vadītājs un tas pats A. Šķēle. Atlika vien A. Šķēlem apjautāties, cik lielas summas no korumpētajām personām Jaunais laiks gatavojas iekasēt pirmajā valdīšanas gadā, lai četros gados saskaņā ar Jaunā laika programmu valsts budžetu korupcijas apkarošanas rezultātā papildinātu ar 400 miljoniem latu, lai E. Repše sāktu tautpartijieti vainot... tieši populismā: „Jūs atkal nodarbojieties ar populismu un strādājat kā tipiska opozīcijas partija! Jūs mēģiniet ievilkt mūs pārsteidzīgos solījumos...”

Populisma mūžīgais vilinājums

Interesanti, ka nākamajās vēlēšanās neviens jauns atklāti populistisks politiskais spēks neparādījās, liekot kādreizējam A. Šķēles līdzgaitniekam Mārcim Bendikam (cita starpā pazīstamam arī ar joku plānu dibināt jaunu partiju, kura aizliegtu populismu, ierēdņiem atņemtu auto, Dziesmu svētkus rīkotu katru gadu un visiem nodrošinātu bezmaksas interneta pieslēgumu) izteikt šādu versiju: „Pēdējās vēlēšanas bija pirmās, kurās neuzvarēja jaunais populists. Bet es domāju, ka tas bija nevis pieprasījuma, bet gan piedāvājuma trūkums. Tā ir versija. Ja tagad izveido partiju, kam pamatu dod Vaira Vīķe–Freiberga, ieroču nesēji jau grozās gar troņa malu. Uzmanīgi virzīta tā kampaņa varētu izdoties. Referendums parādīja, ka ir pārsimt tūkstoši cilvēku, kas var aiziet un nobalsot par pilnīgu bulšitu tikai tāpēc, ka viņus uz to aicina. Pēc divi gadi viņi nekur nebūs pazuduši. Šo masu viņi pēc diviem gadiem arī var savākt, ja laikus likvidē konkurentus. Jaunais laiks ir viņu galvenais konkurents. Nevienam nav vajadzīgs vecs populists. Uzvar tikai jauns populists. Tas atkarīgs ļoti no valdības funkcionēšanas. Kaut kādu akcentu piemetīs arī jaunais prezidents. Arī pašvaldību vēlēšanas kaut ko parādīs. Es domāju, ka eksprezidente nevarētu piestartēt pirms pašvaldību vēlēšanām, jo tur viņa nevar uzvarēt. Es domāju, ka viņi pagaidīs, kas notiks pašvaldību vēlēšanās un tad mobilizēsies.”

Un faktiski M. Bendikam kādā intervijā jau drīz pēc E. Repšes kļūšanas par premjerministru piekrita arī Ivars Godmanis: “Ir nopietns jautājums, kāpēc populisms Latvijā reģenerējas ik pēc četriem gadiem? Zīgerists, Kauls, Čevers, Repše. Tieši par Einaru Repši runājot, es tomēr jūtos pārsteigts. Es to negaidīju, patiešām. Acīmredzot, kamēr pie mums septiņdesmit procenti pensionāru un citu sabiedrības slāņu, kuri veido lielāko daļu vēlētāju, oficiāli dzīvos zem iztikas minimuma, tas vienmēr būs tas rezervuārs, kurā populisms smels savu enerģiju. Tas nozīmē, ka jūs faktiski atrodaties zem ūdens un jums pietrūkst gaisa. Bet bez gaisa jūs esat pastāvīgā izmisumā, eksaltētā stāvoklī, allaž nikns. Un šādos apstākļos ik pēc četriem gadiem parādās kāda roka, gluži kā no laivas, pie kā jūs it kā varētu pieķerties, lai tā varētu izvilkt laukā no ūdens. Un kā par nelaimi allaž šī spalvainākā, pēc skata visstiprākā roka vienmēr izrādās populista roka. Un jūs pie tās pieķeraties. Bet problēma ir tā, ka viņš jūs diemžēl pavelk nevis līdz galam, bet tikai dažus centimetrus augstāk. Proti, velk tik ilgi, kamēr jūs viņu ievēlat, un tad vienkārši palaiž vaļā...”

Novērtē šo rakstu:

62
12