Iesaki rakstu:

Pavisam zemā vēlētāju aktivitāte, kas tiek gaidīta kā neizbēgama, padara Eiropas Parlamenta balsojumu vairāk nekā intriģējošu. Mūs visus tās dēļ sagaida pārsteigumi, taču drīzāk netīkami un pilnīgi nevajadzīgi.

Jo mazāks pilsoņu skaits piedalās vēlēšanās, jo lielākas izredzes rodas pat nupat vēl acīmredzamiem nīkuļiem un ērmiem. Turklāt tādējādi papildu optimisma devu saņem fiksie politprojekti, kas vēl tikai pošas uz Saeimu.

Šis ir ļoti nervozs brīdis "lielajām partijām", bet tās pašas visā ir vainīgas, liekulīgi apcērpot sev finansēšanās iespējas un "atbrīvojot politiku no naudas varas".

Divas vēlēšanu kampaņas, kas jāsarīko vienā KNAB iesniedzamo atskaišu gadā, iedzina stūrī Saeimas partijas, jo īpaši abas galvenās. Oktobrī gaidāmās raudzības tika atzītas par prioritārām, tāpēc eirokandidāti šķita pamesti pašu ziņā kā tādi "dzīvu partiju bāreņi".

Pliekanā reklamēšanās sola lielmaņiem pliekanus rezultātus, kas metīs drūmu ēnu pār to nākamo kampaņu. Vienmēr jau var teikt, ka "šī spēle neko neizšķir", taču zaudējums tik un tā atstāj līdzjutējos rūgtumu.

Katrai nūjai divi gali, arī Priekšvēlēšanu aģitācijas likumam. Reiz Vienotībai šķita, ka ar finanšu cirpšanu tā spējusi iznīcināt savus oligarhiskos konkurentus. Tagad tas sāpīgi belzīs pašai, jo kā ēst vajag uz Eiropas parlamentu aizsūtīt sešus, vismaz piecus vai, Dievs nedod, nu kaut vai četrus savus spices ļaudis.

Tas šai partijai nav tikai iekšējās harmonijas jautājums. Vai nu Valdis Dombrovskis septembrī Saeimas vēlētājus no lielformāta plakātiem uzlūkos kā dižs eirokomisārs, kas pirms tam ar savu kandidātu komandu ir saņēmis pārliecinošu tautas uzticības apliecinājumu vairāku eiroparlamenta mandātu veidolā – vai arī Vienotībai tad nāksies izlikties, ka tā nemaz nepazīst šo "rindu māju cēlājas lauleni" un ka tikai un vienīgi Laimdota Straujuma ir gan valsti no bedres izvilkusi, gan eiro ieviesusi, gan visiem jau ilgus gadus zināma savā mīļvārdā "lācīte"... 

Lai to panāktu, NacApvienībai vai zaļzemniekiem laupot jebkādu cerību uz kādu no vēlētāju latviskās daļas kontrolētajiem EP mandātiem (kopā ~5), Vienotībai bija jārīko vērienīga buldorzerkampaņa. Tāda, kas spētu labticīgai publikai iegalvot, ka pārējām tautiešpartijām sarakstos ir vieni vienīgi angliski nerunājoši pāķi un citas bezgaumes šausmas, ko Eiropa nemaz nedrīkst redzēt, lai nenomirtu aiz smiekliem.

Turklāt šai kampaņai jārada intriga, kas motivētu vēlētājus vispār atrauties no dobēm vai pludmales dvieļiem un sportiskā azartā steigties uz iecirkņiem. Kopš oligarhi apbērēti, šim nolūkam Vienotībai noder "milžu kari" ar dežūrienaidnieku Saskaņu. Neraugoties uz draudīgo fonu (Ukrainas notikumi un to konsekvences) vai pat tieši to ekspluatējot – jo šī recepte šķiet ideāla EP vēlēšanu formātam, atšķirībā no municipālraudzībām.

Domāju, ka Saskaņai nebūtu iebildumu iesaistīties šajā spēlē, jo tagad nākas nervozēt, cik/vai no nelatviešu vēlētāju pārzinātajiem mandātiem (~3) tai "nokodīs" Tatjana Ždanoka vai Aleksandrs Mirskis.

Atļaujos prognozēt, ka tad, kad/ja izrādīsies, ka Vienotība nav saņēmusi "sev pienākošos" mandātus, partijas vadībai tomēr vēl pietiks labas gaumes nemesties virsū Centrālajai vēlēšanu komisijai, apvainojot to nepietiekamā vēlētāju aktivitātes nodrošināšanā. Tas būtu vienkārši pornogrāfiski – vainot citus par to, ko pats nevīžoji izdarīt.

Pieļauju, ka Saeimas vēlēšanu kampaņā – it īpaši, ja pie kārotā mandāta tiks fotošopētais "Paši Ziniet, Kas" un/vai Vienotības sliktais rezultāts tiks sludināts kā tās drīzo beigu sākums – tagadējie taupītāji metīsies otrā galējībā, pie viena atceroties arī par "administratīvo resursu izmantošanu". Tad izdevumu atskaites pieprasošam KNABam tiks neuzkrītoši vai pilnīgi atklāti "palūgts pastāvēt pie ratiem".

Reklāma bija, ir un būs tirdzniecības dzinējspējs. Turklāt vienalga, vai kāds pūlas patērētājiem ietirgot kaklasaites/brošas, to nēsātājus/-as vai idejas, ko viņi pārstāv. Bizness, kas apcērp savu reklāmu, lai izliktos cēlāks patērētāju acīs, pelna bankrotu. Mākslotais askētisms ir Latvijas partiju vājuma un kopējās politikas nekvalitātes cēlonis. Iespējams, pat galvenais. Mēs neesam tik bagāti, lai atļautos sev lētas partijas, un politiķi vienreiz ir pelnījuši saņemt sodu par gaunerību.

Tā gan nav mana prognoze, vien akla ticība. Diemžēl visdrīzāk cietīsim mēs visi, jo lielpartiju remdenums brīdina, ka 12.Saeima draud kļūt par jaunu parlamentārā šļurisma rekordu.