Iesaki rakstu:

Drīzās pārmaiņas Latvijas futbola «politiskajā» vadībā raisa iesaistītajos kandidātos un viņu atbalstītājos tādas emocijas, kas – ja ne mērogu, tad spriedzes ziņā noteikti – līdzinās vismaz aizvadītajām municipālvēlēšanām.

Nupat tika celts skandāls: vai tikai viens no pretendentiem uz Latvijas Futbola federācijas (LFF) «troni» neuzpērk balsis? Aizdomas krita uz uzņēmēju Vadimu Ļašenko (33 gadi), kurš sevi esot apliecinājis kā enerģisks Telpu futbola asociācijas prezidents. Turklāt turīgs: ģimenes bizness, kā raksta Latvijas Avīze (11.01.2018), ir saistīts ar mēbeļu tirdzniecību un nekustamo īpašumu attīstīšanas projektiem. Pēc derību slēgšanas kantora (plaši reklamēta, ko lieki piesaukt!) ekspertu domām, Ļašenko ir vēlēšanu favorīts – viņam esot daudz atbalstītāju un spēcīga programma.

Dienu pirms LFF kongresa, kurā «tiks vēlēta valsts futbola jaunā galva» (kā poētiski rakstīja LETA, 12.04), Ļašenko plāno rīkot kājbumbai veltītu diskusiju, paredzot arī vairāku LFF darbinieku klātbūtni. Pasākuma dalībniekiem sola apmaksāt ceļa izdevumus un nakšņošanu Rīgas viesnīcā. Tie, kuri sakās esam par fair play arī LFF aparātā, ir sašutuši: nukānukānukā tā var?

Protams, Ļašenko kantes stutētājiem pēc vārda kabatā nav jālien: viņa galvenais konkurents – bijušais valstsvienības kapteinis Kaspars Gorkšs (36 gadi) – esot izvērtis aizdomīgi iespaidīgu vēlēšanu kampaņu. It kā runa būtu par domes priekšsēža amatu savrupmājām aizbūvētā Meduspodu-Ķīseļkrastu novadā. Tas, ziniet, prasa nopietnas investīcijas!

Jāsaka, Gorkša publicitātes eksplozija tiešām bija ļoti vērienīga – to pamanīju pat es, būdams tālu no profesionālā sporta apcerēšanas (par aprakstīšanu nemaz nerunāsim). Zinot masu mediju skarbumu, tiem (iz)dzīvojot skarbā realitātē, šāds žurnālistiska entuziasma uzbangojums šķita... Kā lai to pasaka... Viegli motivēts?

Turklāt man šķita (iespējams, nepatiesi), ka futbolistam, sevi profesionāli realizējušam, diez vai piemīt tas ambīciju dzinulis, kas pusoligarhiem vai politikāņiem liek uzņemties sporta «politisko» virsvadību, dzenoties pēc statusa un efektīgas vizītkartes. Kā «valsts galvenajam hokejistam» Kirovam Lipmanam vai «valsts galvenajam basketbolistam» Edgaram Jaunupam. Vai Ļašenko. Viegli dīvaina man šķita pēkšņā publicitātes kāre.

Taču mūsu arodā vienmēr vari uzdot muļķīgu jautājumu gudram cilvēkam. Futbola «ķēķi» zinošs kolēģis (pats, protams, to nerakstīs – dabūs ar pavārnīcu pa galvu!) izstāstīja versiju, kas man šķita loģiska un pārliecinoša.

Kājbumba esot viena no Fin-tech biznesa milža Māra Martinsona lielajām kaislībām. Viņam piederošā ātro kredītu firma Mogo ir FK Liepāja ģenerālsponsors. Taču uzņēmējs kļuva sociāli «toksisks» – viņš, lūk, esot «kādas vārdā neminētas L.Bankas» reketēšanā apsūdzētā prezidenta rokaspuisis un pat, vēsta uzstājīgas runas, viens no «C.bankas» patiesajiem akcionāriem.

Kluba un tā prezidenta Māra Verpakovska saikne ar uzņēmēju esot acīmredzama. Tāpēc Gorkšam ticis piedāvāts ar liepājnieka atbalstu kļūt par MM avataru pie federācijas vadības stūres, par proxy prezidentu. (Ostapa Bendera laikos to sauktu par zickandidēšanu, taču smalkos laikos tādas rupjības nelieto.) Futbolists šo lomu uzņēmies – tāpēc arī viņam uzbangoja publicitāte.

Tādā amizantā, bet raitā versijā man gribējās dalīties ar Tevi, lasītāj. Varbūt tas ir rupjš «feiks» – naivulim iesmērēts, «lieliem puikām» ko pasmieties. Dzīve rādīs.

PS. Man, pārpolitizētam skribentam, gan šķiet, ka Ļašenko tomēr «ieskries stikla durvīs». Mums, ziniet, te ir hibrīdkarš, simtgade un patriotiska jūsma – bet jau agrāk valdīja neafišēta dogma, ka, lai nu kam, bet (vienalga kā) prezidentam jāpieder titultautībai. «Jāstrādā par latvieti»…