Iesaki rakstu:

Par ne tikai nepamatotu, bet arī nelikumīgu ir atzīts Specializētās vairāku nozaru prokuratūras prokurora Sandra Zvejnieka nolēmums, ar kuru padomju tiesas lēmums par stacionārās psihiatriskās ekspertīzes nozīmēšanu un ievietošanu stacionārā nacionālās pretošanās kustības dalībniekam Ģedertam Melngailim bija atzīts par „pamatotu, obligātu, tiesisku”.

„2016. gada 17.augustā Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras virsprokurora pienākumu izpildītāja, realizējot amatā augstāka prokurora pilnvara pārbaudīja Specializētās vairāku nozaru prokuratūras prokurora Sandra Zvejnieka 2016.gada 29.jūlija atbildē ietvertā nolēmuma likumību un pamatotību,” teikts Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras virsprokurora pienākumu izpildītājas Gitas Biezumas parakstītā atzinumā, kas ir Pietiek rīcībā.

Biezuma informē, ka prokurora Zvejnieka „atbildē ietvertais nolēmums ir nelikumīgs un nepamatots, jo pieņemts, pamatojoties uz neatbilstošās likuma normām”. Līdz ar to pieņemts lēmums par atbildē ietvertā nolēmuma atcelšanu.

Ziņas par Zvejnieka atzinumu sabiedrības redzes lokā nonāca, kad Pietiek publicēja padomju laika nacionālās pretošanās kustības dalībnieka Jāņa Rožkalna vēstuli, kurā viņš aprakstīja, kā, „neskatoties uz to, ka padomju okupācijas režīms taču ir nosodīts kā represīvs, necilvēcisks un noziedzīgs, šodienas varas iestādes var atzīt tā izdarības par pamatotām vai tiesiskām”.

Melngailis, kā vēstulē minējis Rožkalns, „pēc LPSR VDK „tiesiskajiem“ lēmumiem, tika ievietots „piespiedu psihiatriskai ārstēšanai“ Blagoveščenskas psihiatriskajā slimnīcā, kas bija pasaulē plaši pazīstama kā VDK spīdzināšanas centrs”, un „pēc visa piedzīvotā saņemt tādu vēstuli no brīvās Latvijas prokurora ir spļāviens dvēselē”.

Pēc tam Pietiek rīcībā nonāca lakoniskais LR prokuratūras atzinums, ko bija parakstījis Specializētās vairāku nozaru prokuratūras prokurors Zvejnieks, - faktiski tā  bija atbilde uz Melngaiļa iesniegumu „par to, ka vai viņa ievietošana un atrašanās psihiatriskajā ārstniecības iestādē laika posmā no 1983.gada līdz 1988.gadam bija pamatota”.

„Pārbaudes gaitā nodibināts, ka tiesas lēmums par stacionārās psihiatriskās ekspertīzes nozīmēšanu un ievietošanu stacionārā bija pamatots, obligāts, tiesisks. To apstiprina ārstu komisijas atzinums Nr. 1/2016, datēts ar 2016.gada 30.jūniju,” – šādu atbildi Melngailim bija sniedzis prokurors Zvejnieks.

Melngailis ir viens no zināmākajiem padomjlaiku „citādi domājošajiem”, ar kuriem padomju vara mēģināja tikt galā, izmantojot nevis parastās ieslodzījuma iestādes, bet gan piespiedu „ārstēšanu” psihiatriskajā slimnīcā.

Interesanti, ka LR prokuratūra to, ka Melngailis padomju „psihenē” ievietots pamatoti, obligāti un tiesiski, atzinusi, pat neraugoties uz to, ka ar Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2015.gada 16.novembra spriedumu ir ticis nolemts atcelt ar Rīgas pilsētas Ļeņina rajona Tautas tiesas 1986.gada 25.augusta spriedumu lietā Nr.2-617 Melngailim noteikto rīcībspējas ierobežojumu un ka šis spriedums ir stājies likumīgā spēkā jau pagājušā gada decembrī.

Melngaiļa un viņam līdzīgo liktenim mediji pievērsās pirms četriem gadiem, atklājot, ka vairāk nekā divdesmit gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma Latvijā (atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas) joprojām dzīvo cilvēki, kuri ikdienā uz savas ādas turpina izjust PSRS represiju sekas, jo, piemēram, šizofrēnijas diagnoze viņiem ir palikusi uz mūžu.

Toreiz mediji aprakstīja, ka Melngaiļa gadījums saistās ar 1983.gadu un tā saukto "Gaismas akciju", ko aizsācis kāds rumāņu mācītājs: tās mērķis bija brīvajai pasaulei stāstīt par to, kas notiek aiz padomju Dzelzs priekškara, mudinot aizstāvēt vai kaut vai just līdzi tiem, kuri cieta no padomju režīma.

Arī Melngailis nolēmis iesaistīties un "pretpadomju raidstacijās" stāstīto pārrunājis ar darba biedriem. Gan pašam, gan politiski represētajai Lidijai Lasmanei-Doroņinai bijuši tuvinieki un draugi ārzemēs, tie dažkārt braukuši šurp, arī regulāri sazvanījušies, apmainījušies ar informāciju par dzīvi padomju okupācijā.

Viņi abi saņemti ciet vienā dienā, tikai dažādās vietās, tiesāti par pretpadomju aģitāciju un propagandu, atšķirība tikai tā, ka Melngailim sekojusi ieslodzīšana klīnikā Rīgā un pēc tam izsūtīšana uz Blagoveščensku PSRS Tālajos Austrumos. Vēl "Stūra" mājā viņam draudējuši, ka apstākļi tur būs briesmīgi, bet bijis vēl šausmīgāk.