Iesaki rakstu:
Detalizēti pētot Latvijas cūkgaļas industriju, var secināt, ka, lai tikko dzimušu nelaimīgo barokli izaudzētu un aizgādātu līdz cepešpannai, ejams garš jo garš un stipri ērkšķains ceļš. Sākot no tā, ka joprojām cūkgaļa ir viena no kontrabandas preču favorītēm, kas desmitiem fūru apmērā ik mēnesi tiek ievesta valstī ar fiktīvi noformētiem pavaddokumentiem, beidzot ar spēcīgiem "jumtiem" Saeimā un Ministru kabinetā, kuriem pa vidu ir PVN karuseļshēmas un pat valsts vai pašvaldību iepirkums par budžeta līdzekļiem, izmantojot tā saucamās nacionālās kvalitātes zīmolus zaļo un citu karotīšu veidā un aizsegā.
Patiesi interesanti un bezgala aizdomīgi ir tas, ka nekas nemainās Zemkopības ministrijā, kura atbild par VMD un bēdīgi slaveno Pārtikas un veterināro dienestu (PVD), neatkarīgi no tā, vai pie varas ir bijušie PSKP sekretāri no daudzkrāsu zemnieku blices vai nacionāli noskaņoti tautu dēli linu paltrakos.
Latvijas cūkgaļas tirgus ir pārpilns ar pirmajā brīdī neizprotamām dīvainībām. Latvijas pārstrādātāju un galapircēju vajadzības pēc cūkgaļas vietējie zemnieki var nodrošināt ne vairāk par pusi, tātad katrs otrais mūsu apēstais kilograms ir ievests no ārzemēm. Un tas situācijā, ka tieši Latvijā ir visi apstākļi cūkgaļas lopkopībai. Gadus 40 atpakaļ mūsu puscūči lepni greznoja Maskavas un Ļeņingradas paraugveikalu skatlogus.
Ejam tālāk - faktiskie cūkgaļas ražošanas apjomi valstī reāli nepieaug jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu vidus. Tomēr, kas svarīgi un būtiski - vietējā cūkgaļa pārstrādātājam izmaksā dārgāk nekā importa analogs ar visiem piegādes izdevumiem no, piemēram, Vācijas. Kas vēl trakāk - izmaksā dārgāk, bet ir krietni nekvalitatīvāka par aizrobežas preci. It kā nonsenss.
Tagad ķersimies klāt lielajam cūkgaļas noslēpumam! Āfrikas cūku mēra uzliesmojumi faktiski nav konstatēti tā saucamajās ''dāņu fermās", ar ko var apzīmēt Rietumu kapitālam piederošās cūkgaļas ražotnes Latvijā. Savukārt vietējo zemnieku kūtīs - vairāk nekā vajadzētu, pie kam - daudzas šīs zemnieku saimniecības pēc barokļu sadedzināšanas ir ne tikai bankrotu priekšvakarā, bet jau bankrotējušas. Kur ir knifs?
Atbilde vienkārša. Rietumniekiem cūku audzēšana Latvijā ir uzpariktēta kā industriāla ražošana. Ražošana ar nesalīdzināmi zemāku pašizmaksu uz 1kg dzīvsvara un pilnīgi atsķirīgiem biodrošības kritērijiem, līdz kuriem vietējiem kā kājām uz Pekinu. Tomēr īstais noslēpums ir citā faktorā. PVD, kas atbild par biodrošību valstī, vietējais zemnieks ir svētās govs lomā, kuru, nedod Dievs, vispār aizskart pat ar kādu jautājumu. Tā ir oficiāla neoficiāli izteikta Zemkopības ministrijas politiska nostādne jau desmitiem gadu. Pie kam - nemainīga nostādne. Kāpēc - tāpēc, ka vietējais zemnieks ir nevis ražotājs, bet elektorāts, kurš ar vircas mucām pie Saeimas nav gaidīts.
Elektorāts sen to ir sapratis, tāpēc lieki biodrošībā neinvestē. Pat vairāk - elektorāts jau labu brīdi kopā ar Zemkopības ministriju ir izveidojuši tā saucamo Nacionālās pārtikas kvalitātes shēmu ''Zaļā karotīte", kas faktiski ir privāts kantoris, bet manipulē ar valstiska līmeņa terminoloģiju. Pat vēl vairāk - šodien ''Zaļās karotītes" esamība ir noteicošais faktors uzvarai valsts un pašvaldību organizētos iepirkumos.
Sen zināms, ka monopols degradē, bet monopols, kas atbalstīts ar budžeta naudu, degradē divkārt. Tikai un vienīgi tikai vietējās zemnieku saimniecības ir piesegizkārtne cūkgaļas kontrabandas plūsmas legalizācijai un PVN atmazgāšanai. Dabīgi, ka ne visas. Tādejādi galarezultātā par to, lai varas partijas gūtu balsis vēlēšanās un pie viena noskalotu naudiņu no kontrabandas realizācijas, zemas kvalitātes cūkgaļu vai tās izstrādājumus skolās, slimnīcās un bērnudārzos ēdam un apmaksājam par mākslīgi paaugstinātu cenu mēs visi. Var sist plaukstas un uzraut valsi. Tikai - cik ilgi?
Vēl interesantāks ir cūkgaļas tirgus apskats Covid - 19 pandēmijas kontekstā. 2019. gadā cūkgaļas cena Eiropas Savienības tirgos strauji auga, bet 2020. gadā tikpat strauji kritās. Cenu korelācija sasniedza pat 20 - 30% robežu. Parasta situācija kā jebkurā tirgū, kad kaut kas vienu brīdi pieaug, tad pēkšņi krītas. Humors ir tajā, ka Latvijā šo brīvam tirgum raksturīgu kritumu veikli zēni izdomāja padzīt zem Covid - 19 naudas kompensācijām. Un zēniem sanāca, aizgāja kā iesmērēts. Vārda tiešā un netiešā nozīmē.
Eiropas Savienībā mūsdienu cūkkopība ir atkarīga no kvotām, kas saistītas ar cūku čurām un kakām, ja tieši teikt. Paralēli tam visam notiek biogāzes ražošana, kas ir ļoti peļņu nesošs bizness. Visur, bet - ne Latvijā. Šobrīd Latvijai iespējams izmantot kvotas, kuras 7 - 8 reizes pārsniedz esošo cūku skaitu valsts teritorijā. Faktiski neapgūta biznesa niša.
Diemžēl, kamēr latviešu zemnieks ar trijām cūkām būs elektorāts, bet ne industriāls ražotājs, elektorāts, caur kura zemnieku saimniecības izkārtni tiks izdzīta fūre ar poļu kontrabandas zemākās kvalitātes puscūci, kas pēc tam tiek uzsists gaisā vietējai skolai vai slimnīcai ar ''Zaļās karotītes " brendu par trīskāršu cenu, nekas nemainīsies. Nav stimula un jēgas. Tieši tāpat kā nav stimula un jēgas investēt biodrošībā. Tāpēc Āfrikas cūku mēris bija, ir un būs. Vietējo zemnieku saimniecībās.
Atsevišķi skatāms jautājums par to, kāpēc vietējā cūkgaļa ir nekvalitatīvāka par Rietumvalstīs ražoto? Galvenais iemesls - kautuves un to tehnoloģijas. Ja Vecajā Eiropā nonāvēšanai izmanto ogļskābo gāzi un ruksis aiziet šašlika ceļā bez īpaša stresa, tad Latvijā bliež ar elektrību, gāž ar veseri pa pieri un šauj no metra attāluma. Arī ruksis grib dzīvot, un ļoti stresaini šīs pasaules pēdējie brīži atspoguļojas audos, vai citiem vārdiem - gaļas kvalitātē.
Politiķu pseidorūpes par pašmāju cūkkopi apvienojumā ar pašmājām raksturīgo korupciju faktiski ir vietējās cūkkopības kapracis, ja skatāmies pat tuvā perspektīvā. Atliek cerēt, ka vietējais rozā puscūcis neaizies pastalās pa skuju taku, kā jau aizgājis cukurs, finanšu pakalpojumi, tranzīts un tālāk pēc saraksta.