Putina iebrukumam nav attaisnojuma, taču tas ir izskaidrojams vairāk nekā tikai vienā veidā
Jāzeps Baško, juniors · 07.03.2022. · Komentāri (0)Iesaki rakstu:
Portālā Unherd lasāmais raksts "How Western elites exploit Ukraine" ir ļoti vērtīgs raksts tādiem nepieredzējušiem ģeopolitisko notikumu vērotājiem kā es, kuri vienlaicīgi nosoda Krievijas iebrukumu Ukrainā, uzskata Putinu par jukušu, bet tajā pašā laikā arī pasaules reakcijā uz Krievijas iebrukumu saskata kaut ko līdzīgu primitīvajai, visu pārējo malā atmetošai pūļa tipa reakcijai uz slavenā vīrusa pirmo plosīšanos Itālijā.
Un šī reakcija un tās blakusreakcijas, īpaši Latvijas specifiskā, nav īsti racionāla. Latvijā tā kļūst par pamatu jaunai apsēstībai, caur kuru daži izmanto, viņuprāt, unikālo iespēju logu beidzot uzbūvēt tīro, viendabīgo, pūļa diktātam paklausīgo latviešu valsti, kāda nekad nav bijusi un nekad nebūs (ja kāds domā, ka tāda būs, tā nebūs tiesiski demokrātiska, kas nozīmē, ka tā nebūs Satversmē paredzētā valsts).
Tas nav raksts cilvēkiem, kas pasauli krāso vienkārši baltā un melnā krāsā un tāpēc nespēj vienlaicīgi ar vienu, neapstrīdamu patiesību uzklausīt arī citu patiesību, kas pirmo nevis svītro, bet papildina. Tas nav raksts arī tiem, kuri meklē attaisnojumus Putina agresijai.
Vārds "attaisnojums" latviešu valodā sevī ietver norādi uz taisnīgumu. Tiesiskajam ietvaram ir robežas, un, kā mūsu un citas tautas ir to vairākkārt pieredzējušas, pasaules lielvaras līdzsvara stāvokli atrod ārpus tiesiskā ietvara. Līdzsvaru tās atrod cilvēka morālo vērtību nepakļautā pasaulē.
Putina iebrukumam nav attaisnojuma, jo tas nekādā ietvarā nav taisnīgs. Taču tas ir izskaidrojams vairāk nekā tikai vienā veidā. Un vismaz manā prātā šie citi skaidrojumi palīdz saprast, kas faktiski notiek un vai pasaules reakcija uz agresiju palīdz to mazināt vai tomēr paildzina to uz nevainīgu cilvēku dzīvību un Ukrainas nākotnes rēķina.
Ne visu rakstā teikto ir viegli lasīt, ne visam var piekrist, bet tas ir ļoti vērtīgs raksts tiem, kam interesē kustināt smadzenes.
Man ir rakstījuši vairākas paziņas ar tiešiem un netiešiem aicinājumiem, vienkārši sakot, aizvērties. Šķiet, ka dažiem esmu kļuvis par tādu kā sacīkšu zirgu, uz kuru viņi likuši lielas cerības. Ja es kaut ko sarunāju, kas neiet pa šauro, viņu favorītam iecerēto trajektoriju, tad likmju licēji šausmās kliedz un raksta, lai es rimstos.
Kāds cilvēks man uzrakstīja aptuveni tā, ka šobrīd viņš manus izteikumus noraksta uz naivumu, bet savu izturēšanos pret mani kara laikā viņš negarantējot. Tajā pašā laikā viņš divkārt atzīmē, ka šobrīd jau ir karš un karš prasa pavisam cita veida runāšanu un pieeju. Citā šī paša cilvēka sarakstē viņš man stāsta par nepareizo cilvēku nošaušanu aiz bailēm, ka nepareizie varētu iešaut viņam mugurā.
Uz drošības iestādēm ar šo saraksti vēl neesmu gājis, bet tieši šādas izpausmes ir tās, kas man liek runāt un teikt: pagaidiet, kaut kas nav riktīgi. Ja kāds ar tādu degsmi vēršas pret niansēs citādi domājošu, valstij un tās nacionālajai dabai un piederībai NATO lojālu cilvēku, tad varbūt mūsu reakcija uz notiekošo nav īsti saprātīga. Mēs atkal ejam pa to pašu šauro taku, pa kuru pasaule aizgāja pirms diviem gadiem, tikai tagad jau ar pavisam citām likmēm.
Portāla "Unherd" rakstiski deklarētā misija ir: "As you may have guessed from our strange spelling, UnHerd aims to do two things: to push back against the herd mentality with new and bold thinking, and to provide a platform for otherwise unheard ideas, people and places."
Tā nosaukumu varētu latviskot kā "ne-pūlis" vai "at-pūlis" (atrauts no pūļa), kas angļu valodai tipiski skan tieši tāpat kā pavisam cits vārds un ar citu nozīmi. Tas vārds ir "unheard", kas nozīmē "nedzirdēts", "nesaklausīts". Tieši tā arī es redzu savu pienesumu manā publiskajā rakstu darbu praksē.
Ja vēlaties dzirdēt populārus viedokļus, kurus aizsargā pūlis, tad mani rakstu darbi tādi nav un nebūs. Katram ir kopīgā labuma vārdā jāpieliek roka ar savām unikālajām dotībām, ievirzot tās pēc iespējas labākā gultnē. Aklā un kurlā komandā tas ir aklā pienākums klausīties un kurlā pienākums skatīties. Laikā, kad visi tiecas domāt vienādi, tas ir pūlim dabiski nepakļāvīgo pienākums izmantot savas domāšanas īpatnības, lai skatītos tur, kur citi neskatās, jo no neskatīšanās vien tā cita patiesība nepārstāj eksistēt, un norādīšana uz to var kalpot paša pūļa labā.
Raksts lasāms šeit: