Menu
Pilnā versija
Foto

Quo vadis, Donald Trump?

Ivars Zariņš, 12. Saeimas deputāts · 12.04.2017. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Par vienu no izteiktākajiem pēdējo laiku “modes trendiem” plašsaziņas līdzekļos ir kļuvusi sacenšanās jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa ķengāšanā un zākāšanā. Šis raksts nebūs “trendā”, kaut vai elementāras cieņas dēļ pret citas valsts pilsoņu demokrātiski izdarīto izvēli.

Sacenšoties Trampa ķengāšanā, tas kaut kā ir aizslīdējis “dibenplānā” – lai cik bagāts, harizmātisks, neordinārs vai odiozs būtu Tramps, viņš nebūtu varējis kļūt par pašlaik varenākās valsts prezidentu, ja viņam nebūtu ASV tautas atbalsta. Tāpēc daudz vērtīgāk par histērisko brēkāšanu ap populisma (Trampa) draudiem pasaulei būtu saprast, kāpēc pēc tā ir pieprasījums, neskatoties uz milzīgo anti-PR un “establišmenta” pretestību.

Pie reizes būtu vērts arī aizdomāties - vai tik tiešām šie politiskie pārmaiņu vēji, kas pāršalc pasauli, visi būtu klasificējami zem vienotas populisma izkārtnes? Turklāt kā kaut kas sabiedrību apdraudošs un tai nevēlams – nu gluži kā ļaundabīgs audzējs vai vismaz kā caureja?

Šeit ne bez sarkasma gribas atzīmēt, ka savulaik Trampam tika piekārta populisma birka, pārmetot viņa solījumus vēlētājiem, jo viņš tos nemaz netaisoties pildīt, bet tagad par vēl klajāku populismu tiek saukti Trampa centieni īstenot šos savus vēlētājiem dotos solījumus. Pārfrāzējot Emīla teikto no “Emīla nedarbiem” („kad man ir nauda, tad es nedrīkstu dzert, kad man nav naudas, tad es nevaru dzert. Kad tad lai es dzeru?!”) – kā tad būtu jārīkojas Trampam, lai viņa rīcība nebūtu “populisms”?

Nav grūti ieraudzīt, ka visa šī retorika ap populisma briesmām tiek veidota nevis rūpēs par sabiedrību vai demokrātiju, bet gan, lai esošā varas sistēma (un tie, kas no tās barojas) varētu sevi pasargāt no pārmaiņām un noturēt šo savu “status quo”. Kaut gan tieši šī pati sistēma - tās darbības rezultāts - ir galvenais iemesls, kāpēc “pēkšņi” pasauli ir pārņēmusi “populisma sērga”.

 “Populisma sērgas” infekcijas avots

Pašreizējos tehnoloģiskā attīstības līmeņa apstākļos “mēroga efekts” joprojām ir nozīmīgs faktors sava biznesa konkurētspējas stiprināšanai lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru, tāpēc globalizācijas apstākļos, arī bez sazvērestības teorijām, ekonomiski loģiska un neizbēgama ir transnacionālo kompāniju veidošanās un to nostiprināšanās. Šādas kapitāla un ražošanas resursu koncentrācijas (līdz ar to arī pārvaldības) rezultātā mainās jaunradītās vērtības pārdale – tā aizvien mazāk paliek valsts ziņā, tā aizvien vairāk tiek koncentrēta šo kompāniju ietvaros kā piramīdas virsotnēs, kuras bieži atrodas pavisam kādā citā pasaules malā, un šīs piramīdas kļūdamas aizvien augstākas (globalizējoties), aizvien vairāk attālinās no tiem, kas ar savu darbu piedalās šo vērtību radīšanā. Līdz ar to – aizvien lielāka kļūst ienākumu nevienlīdzība un sabiedrības noslāņošanās, nu jau arī uz vidējā slāņa rēķina. Šis pieaugošais neapmierinātais sabiedrības slānis tad arī bija galvenais Trampa (un citu “populistu”) atbalstītājs, jo to neapmierina līdzšinējās varas elites piekoptais kurss uz globalizāciju un liberalizāciju, kas liek tam sajusties apdalītam un apdraudētam ne tikai materiāli, bet arī morāli – spiežot atteikties no vērtībām (ģimenes, valsts, utt.), kuras tas nav gatavs atdot liberalizācijas altārim.

Situācijas dramatismu un nolemtību populismam (kuru nu mums nākas pieredzēt) pastiprina tas, ka esošajām varas elitēm kalpošana liberalizācijas un globalizācijas ideoloģijai ir ļoti ērta un izdevīga – tā noņem atbildību no daudziem procesiem (tos uzticot “neredzamajai tirgus rokai” vai deleģējot “augstākām varas struktūrām”) un dod iespēju gūt sev labumu no šādas kalpošanas - nereti kļūstot par kādas “piramīdas” sastāvdaļu vai vienkārši barojoties no tās “atbirumiem”. Līdz ar to šāda varas elites uzsēdināšana uz liberalizācijas adatas ir radījusi tās atsvešināšanos no plašiem tautas slāņiem (kuriem tai būtu jākalpo), kas rezultātā ir radījusi nišu jaunam politiskajam piedāvājumam, kuru klišejiski pasniedz kā “populismu” (kas bieži tāds arī ir).

Kādēļ velns ir tik melns?

Tomēr vai tik tiešām Trampa rīcība būtu tik viennozīmīgi vērtējama kā “populisms” - kaut kas nereāls un neizpildāms, un sabiedrībai bīstams?

Vispirms, lai spētu saprast un adekvāti vērtēt Trampa rīcību un solījumus, ir jāsaprot, ka spēcīga un vāja cilvēka domāšanā un rīcībā ir principiālas atšķirības. Vērtēt to pēc ierastiem šabloniem nozīmē izdarīt kļūdainus secinājumus.

Globālisma un liberalizācijas apstākļos, kad daudzu lēmumu pieņemšana tiek deleģēta sistēmai un tie nav jāpieņem pašiem, ir izveidojusies lemt un rīcības mazspējīga varas elite (uzskatāmi to demonstrē Eiropa), kuru piepildīt var gandrīz ar jebkuru cilvēkveidīgu subjektu, ja vien tas ir gatavs pieņemt sistēmas noteikumus un kalpot tai.

Un tas ir vēl viens iemesls lielajai brēkai ap Trampa rīcību – jo to vērtē un komentē cilvēki, kas ir pieraduši vērtēt nīkuļus vai paši ir tādi. Tramps acīmredzami tāds nav, viņš rīkojas sev ierastā manierē, kā “trendsetters”, nevis pielāgojoties sistēmas noteikumiem, bet veidojot savējos un liekot citiem spēlēt pēc tiem. Tā ir viņa stratēģija, kas viņam līdz šim ir nesusi panākumus, pateicoties kuriem viņš ir ticis pamanīts un uzaicināts sapurināt esošo sistēmu, ko viņš arī dara.

Un tāpēc tik neganti tiek brēkts un histēriski komentēts it viss, ko dara un domā Tramps, jo, pieļaujot Trampa fenomenu, tiek pieļauta izmaiņu iniciācija varas sistēmā – līdz ar to apdraudēti top tie, kuri barojas no esošās varas elites apkalpošanas (visdažādākais personu loks un struktūras), un arī pati esošā varas elite, jo tā pati par sevi (bez šīs izveidotās sistēmas, pie kuras visi turas un ievēro, tādejādi piešķirot varas elitei funkcionālu formu) nav spējīga pastāvēt kā varas elements – tā nespēj piedāvāt risinājumus sabiedrībai svarīgai problemātikai. Tādejādi tā riskē zaudēt savu vietu “barības ķēdē”. Ko, protams, tā nevēlas un izdarīs visu, lai to nosargātu - ne tikai cels brēku un paudīs savas bažas par demokrātiju…

Visa pasaule kā “pārbūves projekts”?

Lai esošās ēkas vietā uzceltu ko citu, bieži visefektīvākais risinājums ir nojaukt esošo, nevis censties pārbūvēt to. (Tas ir - nevis turēties pie esošās sistēmas un tās ietvaros censties ko panākt, bet gan veidot sev izdevīgus noteikumus un likt visiem spēlēt pēc tiem.) Tramps par savu “attīstāmo projektu” nu ir izvēlējies visu pasauli. Un ir apņēmības pilns (vismaz pagaidām) to pārbūvēt pēc sava prāta un rīkojas pēc sev ierastas un acīmredzami veiksmīgi atstrādātas darbības shēmas.

Esošajai sistēmai tā ir sveša un neizprotama (tāpēc pretrunīga), taču tā nav nekas jauns un nesaprotams, un, lai cik tas dīvaini neskanētu, - tai ir sava loģika: jau 5.gadsimtā pirms mūsu ēras tās principus aprakstīja Ķīnas militārais stratēģis Suņ Dzi savā traktātā “Kara māksla” – Vispirms sagatavot uzvaru, un tikai tad doties kaujā. Vislabākā uzvara ir tā, ko var panākt bez kaujas. Maldināšanai un neparedzamībai šeit ir liela nozīme.

Tieši to arī izmanto Tramps – no sākuma satricinot pašos pamatos radīto sistēmu, liekot sajust, cik vērtīgas un nozīmīgas ir jau par pašsaprotamām kļuvušas lietas (kuras nodrošina ASV), tādejādi panākot “augstāku cenu” rīcībai, kas vajadzīga, lai saglabātu tās, un nosakot darījuma nosacījumus (alternatīvas) tādus, lai darījuma citas puses būtu laimīgas šo “augsto cenu” samaksāt. Un tad var uzsākt pārrunas par kārtējo veiksmīgo darījumu.

Uzskatāms piemērs tam ir Trampa retorika attiecībā uz NATO, ko sākotnēji daudzi uztvēra kā apdraudējumu NATO (kas ir tik neloģiski un maksimāli naivi), bet kuras mērķis patiesībā ir pavisam pretējs – panākt tālāku NATO stiprināšanu, liekot par to maksāt ASV partneriem. Trampa izrakstītais čeks Vācijas kanclerei par summu, ko Vācija nav iemaksājusi, lai tiktu izpildītas valsts uzņemtās NATO finansēšanas saistības (2% no IKP), ir tam ļoti simbolisks apliecinājums. (Tādejādi par atskaites punktu tālākām sarunām nosakot nevis esošo situāciju, bet gan to, kādai tai vajadzētu būt pēc Trampa uzstādījuma, kas nozīmē, ka tagad Vācijai vajadzēs tirgoties un kaut ko piedāvāt ASV, lai pamatotu sev mazāku NATO izmaksu pieaugumu, nevis ASV censties pierunāt Vāciju nodrošināt paredzēto finansējuma apmēru NATO.)

“Make America great again”?

Globālās konkurences pasaulē līdzīgi kā džungļos - savu varenību var noturēt, tikai demonstrējot un pierādot visiem savu pārākumu. Lauva ir pārāks par jebkuru hiēnu. Bet hiēnu bars var saplosīt jebkuru lauvu.

Tāpēc Tramps, kurš apzinās savu spēku, izvēlās ar katru “hiēnu” aprunāties atsevišķi, jo tā vienkāršāk var ierādīt katram savu vietu. Ko viņš arī dara. Protams, nozīme ir arī tam, ka ASV ir kritiski svarīgs esošās varas sistēmas pamatelements – sākot no finanšu sistēmas un beidzot ar stratēģiski militārā balansa uzturēšanu. Pasaules stabilitāte, pastāvēšana un funkcionēšana esošajā veidolā ir atkarīga no tās, un Tramps nekautrējās to izmantot.

Trampa paziņojumi pārskatīt brīvās tirdzniecības līgumus ir no šīs pašas sērijas - kāpēc nostādīt sevi vienlīdzīgos apstākļos ar visiem pārējiem, ja var iegūt sev ko labāku? Turklāt tas ir reāls instruments, kā pildīt savu kārtējo “populistisko” solījumu vēlētājiem ­– atgūt ražošanu atpakaļ ASV un radīt jaunas darbavietas. Proti, ASV ir lielākais noieta tirgus pasaulē, un, ja tiks izveidotas barjeras ap to, tad visizdevīgāk to iekarot būs tiem, kas atradīsies tā iekšpusē – investēs un veidos savas ražotnes ASV, tādejādi iegūstot salīdzinošas priekšrocības pār saviem konkurentiem otrpus barjerai.

Turklāt, pareizi pielietots, “protekcionisms” dod iespēju ASV sekmīgāk īstenot savas ražošanas modernizāciju, inovāciju izmantošanu - veicinot investīcijas jaunās tehnoloģijās, kuras brīvas tirgus konkurences apstākļos sākotnēji nebūtu rentablas. Analoģiski kā to savulaik izdarīja ES – veidojot ierobežojumus uz gaisa piesārņojuma emisijām, lai tādejādi sekmētu pieprasījumu uz jaunu – energoefektīvāku un videi draudzīgāku tehnoloģiju attīstīšanu un atjaunojamo energoresursu izmantošanu, kas nebūtu iespējams, saglabājot brīvas konkurences nosacījumus ar fosilajiem energoresursiem un to izmantošanas tehnoloģijām. Tā ka principā – arī tas nav nekas jauns.

Varbūt kādam liberāli domājošajam to būs savādi uzzināt, bet, tieši īstenojot pārdomātu protekcionismu, ASV panāca savu ekonomisko varenību - savulaik 19.gs. nepiekrītot Lielbritānijas uzstājīgi piedāvātajiem brīvās tirdzniecības nosacījumiem, bet gan, caur protekcionismu nostiprinot savu neatkarību no Lielbritānijas ekonomiskās ietekmes, attīstot savu ražošanu un kļūstot pašai par lielvaru, nevis par piedēkli Lielbritānijas ekonomikai.

Atteikšanās no reģionāliem brīvās tirdzniecības līgumiem dod iespēju ASV veidot selektīvu tirdzniecības politiku (un “ieteikt” to arī citām valstīm) – izvēloties, cik lielas un kādas barjeras kurai valstij noteikt, tādejādi veicinot sev “draudzīgu” valstu izaugsmi un dominanci reģionos (un otrādi - sarežģot to sev “nelabvēlīgām”). Uzskatāms piemērs ir Klusā okeāna brīvās tirdzniecības līguma atcelšana un partnerības iespēju “iezīmēšana” ar vienu no tām - Austrāliju, pārējos pagaidām paturot neziņā “aiz borta”.

Šāda barjeru veidošana dod instrumentu cīņai ar vislielāko ASV ģeopolitisko nākotnes izaicinājumu - pieaugošo Ķīnas ekonomisko varenību, jo noieta tirgus fragmentēšana, barjeru radīšana vissāpīgāk sitīs pa “pasaules fabriku” - Ķīnu, kuras izaugsmei ir kritiski svarīga tajā ražoto preču eksportam uz citu valstu tirgiem. Trampam nav jāuztraucas, ka ASV tādejādi riskētu ar tirdzniecības kara uzsākšanu no Ķīnas puses - ņemot vērā esošo ASV un Ķīnas ārējo tirdzniecības bilanci (2016. gadā ASV eksports uz Ķīnu – apm. 116 miljd. USD, bet Ķīnas eksports uz ASV - apm. 463 miljd USD), Ķīna no tā būtu vēl lielāka zaudētāja.

Vai taps “lielais darījums”?

Viena no lielākajām pasaules politiskajām intrigām ir sagaidāmās Trampa un Putina tikšanās rezultāts.

Jau daudz spekulāciju ir izteikts ap to. Un daudzi jau ir paguvuši sapīties meistarībā – piesaucot bezmaz vai Rietumu pasaules galu (lielo pārdali par labu Krievijai) no šīs sagaidāmās tikšanās, klasificējot Trampu kā Putina “fanu” vai tieši otrādi – paredzot vēl nebijušu konfrontācijas eskalāciju, kas novedīs pie globāla konflikta.

Paranoidāli vai aplam naivi būtu uzskatīt Trampu par Krievijas “fanu” (lai arī kāds tomēr tā uzskata). Kopīgais Trampam ar Putinu ir tas, ka abi ir spēcīgi līderi, kas nebaidās spēlēt pret sistēmu un veidot spēli pēc saviem noteikumiem, un tieši tas - sagaidāmās izmaiņas sistēmā no šī dueta iespējamās saspēles - rada vislielāko histēriju no esošās varas elites un tās apkalpojošām struktūrām, ģenerējot visas iespējamās sazvērestības teorijas.

Lai arī pašlaik Krievija ir vienīgā valsts, kura ir spējīga izdarīt ASV nenovēršamu nozīmīgu kaitējumu, pateicoties savam kodolpotenciālam, taču tas nepadara Krieviju par ASV galveno ģeopolitisko izaicinājumu (lai arī kā kādam to gribētos). Jo, pirmkārt – šādā gadījumā nenovēršams kaitējums tiktu izdarīts ne tikai ASV, bet visai pasaulei un iznīcinātu arī pašu Krieviju, līdz ar to, kamēr Krievijas pastāvēšanai netiek radīti reāli iznīcināšanas draudi (piemēram – kodoluzbrukums), šāds iespējamais apdraudējums ir spekulatīvs (un daudziem patīk ar to spekulēt) nevis reāls. Un ASV ir vienīgā, kas šādu kaitējumu Krievijai ir spējīga izdarīt.

Līdz ar to, kamēr “kodolzobens” būs abpusēji griezīgs, tas kā līdz šim –netiks lietots, bet, ja tā – tad, ņemot vērā ASV un Krievijas ekonomisko potenciālu samērus (kuri atšķiras apmēram desmitkārtīgi), uzskatīt Krieviju par nopietnu ASV ģeopolitisko apdraudējumu var tikai ļoti liels Krievijas “fans” vai paranoidāls tās nīdējs (kādu nav mazums, un tāpēc šī teorija ir tik dzīvotspējīga). Tad jau par tikpat nopietnu apdraudējuma iespēju ASV varētu uzskatīt arī Spāniju (tās ekonomika ir apmēram tāda paša izmēra kā Krievijai).

Šīs realitātes apzināšanās spēcīgam spēlētājam rada laukumu spēlei (bet vārgajiem liek slapstīties gar laukuma malām, un esot otrpus bortam - izsaukt drosmīgas izaicinošas piezīmes). No Trampa puses būtu ļoti nepārdomāti nepacensties izmantot tās iespējas, ko dod šis spēles laukums – uzreiz izejot uz galēju konfrontāciju, nemēģinot izmantot Krieviju kā saspēles partneri savu ģeopolitisko mērķu īstenošanā.

Ir acīmredzami, ka Tramps gatavojas savam “lielajam darījumam”. Un, ja vien to pieļaus iekšpolitiskā situācija – mēģinās to noslēgt. Mājas darbi jau tik darīti: sākot ar Trampa paziņojumiem attiecībā uz Krimu un beidzot ar nupat īstenoto ASV raķešu triecienu pa Sīrijas kara bāzi.

Raķešu trieciens – “nothing personal”?

Var šķist, ka šāda Trampa rīcība padara šo “lielo darījumu” aizvien neiespējamāku, jo neatstāj tam vairs nekādas iespējas. Patiesībā ir tieši otrādi – tādejādi tās tiek iezīmētas un gatavotas. Trampa stilā. Rīcība, var šķist neadekvāta - jo sevišķi raķešu trieciens pa kara bāzi Sīrijā, no kura militārais ieguvums ir tik niecīgs, ka pat bēdīgi slavenā senās Grieķijas valdnieka Pirra uzvaras izskatās veiksmīgākas. Arī šī trieciena atbilstība starptautiskajām tiesību normām pamatoti tiek apšaubīta. Toties tā politiskais pienesums Trampam – nozīmīgs, gan iekšpolitiskais – tam atbalstu jau ir pauduši, ne tikai viņa nometnē, bet arī viņa oponenti (lai pamēģina kāds tagad pārmest Trampam draudzību ar Krieviju), gan ārpolitiskais – parādot Trampu kā izlēmīgas “rīcības” cilvēku un liekot citiem spēles “partneriem” bažīties no viņa tālākiem “neaprēķināmajiem soļiem”.

Ne velti šis raķešu trieciens tika īstenots tieši tad, kad notika tikšanās ar Ķīnas prezidentu Sji Dzjiņpinu. Jo patiesībā tieši Ķīna, nevis Krievija, ir ASV galvenais ģeopolitiskais izaicinājums, un tas ir viens no nozīmīgākajiem “lielā darījuma” motīviem – izmantot Krieviju, lai radītu ietvaru, kas palīdz ierobežot pieaugošo Ķīnas varenību, vispirms jau - cik iespējams mazinot Ķīnas un Krievijas satuvināšanos (to gan gauži grūti būs panākt), kā arī nostiprinot savu ietekmi tajos pasaules reģionos, uz kuriem iedarbojoties, var nozīmīgi ietekmēt Ķīnas attīstību. Protams, viens no tādiem reģioniem ir Tuvie Austrumi – caur kuriem iet Ķīnai svarīgie tirdzniecības ceļi un atrodas viens no nozīmīgākajiem tās energoresursu piegādātājiem – Irāna. Vienošanās par kopīgu cīņu ar terorismu radītu iespēju “draudzīgi” pārdalīt ietekmi šajā reģionā, kurā Krievija līdz šim ir turpinājusi nostiprināt savas pozīcijas.

Galu galā sanāk, ka nemaz tik neaprēķināts, emocionāls un neadekvāts, kā tas tiek vērtēts, šis raķešu trieciens nebūs bijis - tas bija laicīgi jāizplāno un jāsagatavo, lai tā īstenošana būtu pamatota, turklāt, lai tas tiktu īstenots tieši vajadzīgajā brīdī, un tā, lai šī īstenošana neapdraudētu “lielā darījuma” iespēju (Krievijas puse pirms tam tika brīdināta), bet lai tomēr tas iegūtu vajadzīgo politisko skanējumu – gan pašmāju politiskajā arēnā, gan visā pasaulē un rezultātā būtu pārliecinošs pieteikums tālākai spēlei. Un tas tā arī ir izdevies – Trampam vai arī tiem, kas viņam šādu soli pieteikumam ir sagatavojuši (varbūt ar pavisam citiem mērķiem).

Tādejādi šis raķešu trieciens nevis aizver, bet gan paver Trampam spēles laukumu “lielajam darījumam”, no vienas puses - parādot Krievijai (un ne tikai), ka arī Tramps ir gatavs spēlēt ar trumpjiem, no otras puses – nodemonstrējot pašmāju “establišmentam”, ka iespējamais darījums ar Krieviju būs nevis vājuma (vai draudzības ar Krieviju) apliecinājums, bet gan panākums no spēka pozīcijām, ko tik ļoti ciena ASV. To, ka abas darījuma puses saprot šo spēli, apliecina fakts, ka pēc visiem šiem visiem notikumiem Tramps nav atcēlis gaidāmo ASV valsts sekretāra vizīti uz Krieviju (kas visdrīzāk turpinās Trampa uzsākto spēka manifestāciju) un Krievija nav atteikusies to pieņemt. Tātad spēle būs.

“Bija arī tāds gadījums…”?

Tālākā šīs spēles gaita lielā mērā būs atkarīga no tā, vai Trampam izdosies nesapīties politiskajā meistarībā un iekšpolitiskajās intrigās, kuras tiek vītas ap viņu, un, turpinot spēka politiku, izdosies sabalansēti izmantot savu padomnieku sagatavotos ieteikumus, lai nenovestu visu līdz galējai eskalācijai. Šāds risks diemžēl ir ļoti reāls, ņemot vērā Trampa politisko pieredzi un vēlmi pašapliecināties, kuru noteikti pacentīsies izmantot Trampa oponenti un “vanagi”, kas ir ieinteresēti tālākas eskalācijas scenārijā, jo tiem šāds scenārijs ir izdevīgs - pat, ja Trampam neizdosies to veiksmīgi īstenot (jo sevišķi šādā gadījumā).

Šādā gadījumā izrādīsies, ka Tramps ir ticis izmantots tikai kā sistēmas elements, lai ar tā palīdzību īstenotu sistēmai vajadzīgās pārmaiņas (satricinājumus) globālajā pasaules kārtībā un cilvēku apziņā un tādejādi panāktu sekmīgu tālāku esošajai varas sistēmai vajadzīgo procesu virzību, kuri pašlaik ir sākuši iestrēgt, sastopoties ar pieaugošu sabiedrības pretestību.

Lai cik biedējoši nesaprotams un odiozs šķistu Tramps, diez vai mēs būsim ieguvēji, ja izrādīsies, ka Trampa politiskais stāsts ir izstāstāms tāpat, kā leģendārajā latviešu filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” Viktors (tas ar to "angļu skrūvgriezi") stāstīja par ceļu satiksmes atgadījumiem…

Novērtē šo rakstu:

1
0