Menu
Pilnā versija
Foto

“Raiņa bulvāris 19, pilsdrupas”?

Dainis Lemešonoks, īpaši PIETIEK · 03.06.2019. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Politisko intrigu aizrautīgiem vērotājiem tiek kompensācija par fiksajām un samērā pliekanajām jaunā Valsts prezidenta raudzībām: krāšņi sazeļ kaislības ap Latvijas Universitātes rektora vēlēšanām, tām izvēršoties vairāksēriju epopejā.

Trauksmainās sāgas būtību jau raiti un dziļi atsedza Jurģis Liepnieks, tomēr man traki gribas piemest savas "piecas kapeikas" prognozēm, kur tas viss novedīs.

Šķiet, visa ļaunuma sakne slēpjas tīri cilvēciskā cīņas azartā: vēlēšanu uzvarētāja Indriķa Muižnieka, tagadējā rektora, gūto balsu pārsvars (141 pret 128) zaudētājam nešķita pietiekami liels, lai pārliecinātu samierināties. Gundars Bērziņš, LU Biznesa vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, izmisīgi vēlas gūt revanšu un panākt pārvēlēšanas, cenšoties piesaistīt palīgā spēkus ārpus augstskolas sienām un graut savu oponenta reputāciju sabiedrības acīs.

Pretējās puses "delikātie" draudi, ka viņa doktora darbu var pamatoti atzīt par plaģiātu, tāpat kā nedrošā atrašanās mantinieku plosītā Olainfarm padomes priekšsēža amatā, tikai uzkurbulē cīņas sparu. Turklāt te "trofeja" nozīmē ne tikai prestižu un stabilu posteni – arī tiesības pārzināt daudzmiljonu īpašumus un daudzmiljonu būvdarbus.

Bordānieši-potāpovieši, kā jau teikts pirms manis, savas bezkompromisa tiesiskuma izpratnes vārdā labprāt iejauktos strīdā, taču viņiem traucē (pagaidām?) augstskolas autonomija. Strīķesprāt, tāds LU statuss droši vien ir nesakauto oligarhu sadomāta viltība, taču diez vai tieslietu ministrs par to pārliecinātu visu koalīciju.

Muižnieka anonīmi aizstāvji noorganizēja Bērziņam precīzu un, manuprāt, pilnīgi apsveicamu sitienu zem jostas vietas. Žurnālistiem tika izplatīts ekrānšāviņš, kurā pildot dekāna gribu, fakultātes PR cilvēks mudina Bērziņa atbalstītājus turpināt celt skandālu sociālajos tīklos un piedāvājot tiem tiražēt vairākus trafaretus vēstījumus par notikušo vēlēšanu negodīgumu.

Manuprāt, ir lieki piebilst, ka saceltā jezga vairāk izposta nevis Muižnieka (kurš sabiedrībai cieši asociējas ar iespaidīgajām ēkām Torņkalnā), bet gan LU reputāciju. Cīņa par pili pamazām vien pārvēršas kautiņā par to, kam piederēs pilsdrupas. Tāpēc e-vēstules publiskošana trāpa mērķi, jo tā noteikti nepavairos Bērziņa piekritēju skaitu augstskolas mācībspēkos un studentos. Tiesa, esošie droši vien kļūs vēl kareivīgāki.

[Oponenta e-sarakstes publiskošana tiešām ir efektīvs un mūsu politiskajās cīņās sen akceptēts līdzeklis. To 1996.gadā ieviesa Olafs Brūveris, toreiz Saeimas svaigi ievēlēts Valsts cilvēktiesību biroja vadītāja – tiesībsarga amata priekšteča – amatā. Viņa vietniece Kaija Gertnere, vēloties šo krēslu sev, sāka dzīt intrigas, viņasprāt, lēnprātīgā un mīkstmiesīgā teologa noēšanai. Brūveris izrādījās gana ciets un paštaisns: viņš preses konferencē pats izdalīja žurnālistiem biezus žūkšņus ar jau padzītās dumpinieces un viņas "tīklojuma" lielmanīgās e-sarakstes – veiktas no darba e-adresēm un datoriem – izdrukām. Brūveris amatā netraucēti nostrādāja divus termiņus un, ja gribētu, tiktu ievēlēts vēlreiz.]

Ņemot vērā zem Muižnieka karoga pulcējušās LU Satversmes sapulces daļas strikti pausto apņēmību nosargāt viņa palikšanu amatā, drīzumā šajā konfliktā varētu sākties bērziņiešu inspirēta sadaļa "Ja netiek man, tad lai netiek nevienam". Tā, baidos, varētu būt jau tik interesanta, ka neviens Alma Mater absolvents vai tās kādreizējais students šajā apokalipsē nevarēs noraudzīties bez asarām.

Novērtē šo rakstu:

40
6