Iesaki rakstu:
Aizrautība, ar kādu Ministru prezidenta partija gatavojas divvalodības referendumam, ir gluži biedējoša tās trulajā destrukcijā. Uzbāzīgi atmiņā atsaucas pavisam senas vēstures ainas: 1904. gadā cariskā Krievija nolēma, ka iekšpolitiskajai stabilitātei ir vajadzīgs neliels, uzvaru nesošs karš – lai tautu pārņem urrāpatriotisma skurbulis un tā ciešāk sakļaujas ap sava patvaldnieka troni. Taču Japāna ar tai uzticēto lomu "netika galā" un sakāva pretinieku, tā paverot ceļu Piektajam gadam.
Tagad Vienotība ir gatava samesties kopā ar Vladimiru Lindermanu un Jevgēņiju Osipovu, lai pilnībā sacūkotu etniskās attiecības Latvijas sabiedrībā. Latviešu valoda netiek apdraudēta, ap to tikai ir savērptas ciniskas politiskas spekulācijas. Atkal tiek pašpārliecināti cerēts: nacionālā naida uzbangojums panāks, ka "partija un tauta ir vienotas", tas palielinās politiķu reitingus un piesaistīs vēlētājus ar nesaraujamām saitēm. Latvieši, kas referendumā būs devuši pretsparu krievvalodības tīkotājiem, vairs nekur nevarēs likties – viņiem būs jāturpina stutēt "latviešu valdība", lai cik nepatīkama būtu tās ekonomiskā un sociālā politika.
Valdošie politiķi un to līdzskrējēji, cerot uz savas popularitātes kāpumu, nevēlas apjēgt, ka agresīva pretkampaņa un atklāta sabiedrības daļu konfrontācija var beigties tikai kā Pirra uzvara. Nu, labi, latvju patrioti lielā skaitā pārbalsos (par to, zinot mūsu bailību, jāšaubās) otras valsts valodas pieprasītājus, un šī ideja tiks noņemta no dienaskārtības – bet kā mēs pēc tam, abu pušu aģitatoru sarīdīti, tālāk dzīvosim, strādāsim, celsim Latviju?
Interesanti, ka Saeimā tieši Nacionālās apvienības pārstāvji sākotnēji bija visprātīgākie, runājot par referenduma ignorēšanu. Tomēr koalīcijas solidaritāte panāca savu, un tagad vienīgi Valsts prezidentam vēl pietiek dūšas iestāties par Latvijas sabiedrības un valsts interesēm pareizāko risinājumu.
Referenduma totāls boikots ir visefektīvākā un arī visvieglāk organizējamā akcija. Divvalodības ideja izgāztos tik un tā. Toties tādejādi netiktu uzkurināta etniskā spriedze, jo krievu valodas valstiskošanas kārotājiem, nesaskaroties ar tiešu pretestību un izmisīgi "boksējoties ar tukšumu", būtu grūtāk mobilizēt savus piekritējus.
Savukārt latviešu valodas sargātāji pretkampaņā nesarunātu naida un nepārvaramā izbīļa izraisītas nejaucības par krieviem un Krieviju, ko pēc tam pašiem nāktos nožēlot, kaut vai kaulējoties par dabasgāzes cenu, kā arī klausoties niknus šņācienus Briselē vai Vašingtonā par sacūkoto ES un NATO austrumpolitiku.