Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Nerimstot lasītāju interesei, esam sameklējuši vēl vienu komjaunieša Jāņa Reira interviju - šoreiz no izdevuma Liesma tai pašā 1987. gadā, kad viņš kā Rīgas elektromehāniskās rūpnīcas komjaunatnes sekretāra vietnieks ideoloģijas jautājumos bija devies uz Vissavienības komjaunatnes kongresu Maskavā. Savukārt, lai visiem atgādinātu, ar ko virpotājs-komjaunietis atšķīrās no īstajiem komunistiem - "kažoka pārmetējiem", rīt publicēsim tieši šai tēmai veltīto nodaļu no trīssējumu grāmatas Mūsu vēsture: 1985-2005.

NEATKĀPJOTIES!

• VAI TAD NAV TĪRI IZDEVĪGI, KA KĀDS KAUT KO NEATĻAUJ! • TURĒSIM ĪKŠĶI PAR PATSTĀVĪBAS EKSPERIMENTU! • KO ANALFABĒTS iesāks AR «APSLĒPTO MANTU»! • KURS IR GARANTĒJIS, KA VIENMĒR BŪS INTERESANTI?! • TRENĒSIM MUGURKAULUS!

Ārēji nekas tā kā nebūtu mainījies. Tāpat kā pirms brauciena uz Maskavu VĻKJS XX kongresa delegāts JĀNIS REIRS strādā Rīgas elektromehāniskajā rūpnīcā un zog ģimenei lielāko daļu vakaru, sēdēdams lekcijās LVU Ekonomikas fakultātē. No augstām tribīnēm teikto, lielos mērogos plānoto, solīto un prasīto dzīve ielikusi konkrētības rāmī. — Tagad gan es itin labi saprotu, ka uz Maskavu braucu ar tādām domām un arī problēmām, vismaz attiecībā uz komjaunatni, kā vairums delegātu. Tie paši «mirušo dvēseļu», finansiālās patstāvības, aktivitātes jautājumi taču ir aktuāli ne tikai mūsu rūpnīcā. Un par to visu kongresā runāja daudz — gan VĻKJS CX pirmais sekretārs Miroņenko, gan pārējie. Es, protams, īpaši ausījos tad, kad runas un disku sijas skāra ražošanu.

— Komjaunatnes pirmorganizācija ražošanas uzņēmumā . .. Acīmredzot, un to jutām arī kongresā, pastāv daudz un atšķirīgi viedokļi par tās ietekmes sfēras robežām, pienākumiem, attiecībām ar administrāciju. Viens ir skaidrs — aktīvāk, būtiskāk pie dalīties tieši ražošanas attīstībā! Tomēr katrā konkrētā gadījumā ik uz soļa jūtama nenoteiktība, gana vēl formālisma ...

— Domāju, ka galvenais — jāvairās no dubultgrāmatvedības veidošanas, no atbildīgu personu profesionālā darbalauka aizstāšanas ar komjauniešu diletantiskajiem pūliņiem. Nelaime tā, ka mēs gan drīz neko nenovedam līdz galam. Un tad čīkstam par neiejūtīgu administrāciju, objektīviem apstākļiem. Protams, nākas atdurties pret neiejūtību, pret «apstākļiem», bet tā ir tikai puspatiesība. Vai tad nav tīri izdevīgi, ka kāds kaut ko neļauj? Attaisno jums pašu kūtrumam rokā! Piemēram, sociālistiskā sacensība. Mūsu rūpnīcā tāda tiešām starp cehu komjaunatnes organizācijām ir noorganizēta. Izvirzām un prēmējam labāko jauno strādnieku, inženiertehnisko darbinieku, komjaunatnes ceha organizāciju un komjaunatnes starmeti, un arodbiedrība mūs katru ceturksni atbalsta materiāli, gadā tā kopīgā summa apmēram 900 rubļu sanāk. Bet atkal — vērtējot, piemēram, kura organizācija labāka, ir jāsalīdzina 20—30 rādītāji. Tas jau ir absurds, kā tika atzīts arī kongresā. Labāk izvēlēties 3—4 pamatrādītājus, bet pavisam konkrētus. Diemžēl daudzās organizācijās, kurās es pabiju pēc kongresa, nav vispār nekādas sacensības. Tikai žēlošanās, ka materiāli neviens neatbalsta, utt. Bet naudu arī neviens uz paplātes klāt nenesīs! Ne arodbiedrība, ne kāds cits, ja paši uzstājīgi neprasīs. 

— Te nu ir vēl viens absurds. Lai papildus atalgotu cilvēkus, kuri devuši visjūtamāko materiālo ieguldījumu kopīgā darbā, nauda jāizlūdzas no arodbiedrības, it kā uzņēmumos nebūtu citumate riālās stimulēšanas avotu, kurus izmantot tieši tagad paveras nesalīdzināmi plašākas iespējas nekā agrāk. Prasīšana (lasi — visai pazemīga lūgšana) no citiem, šķiet, patstāvību diez kā neveicina!

— Ne jau velti kongresā vēlreiz un vēlreiz runāja par pirmorganizāciju kā visa pamatu. Tajā strīdas, tur pieņem vai nepieņem lēmumus, tur beigu beigās par tiem atbild. Labāk teikt — vajadzētu atbildēt! Jo pagaidām . . . Kad pieņēma jaunos Statūtus, jutos ļoti sarūgtināts, ka tajos nekas nav teikts par pirmorganizācijas finansiālo patstāvību. Nu, domāju, parunājām, un atkal — nekā . . . Bet pēc kongresa tomēr jutām — daudz kas no ieteikumiem tomēr ņemts vērā. Mūsu valstī tagad 58 komjaunatnes pirmorganizācijas atver savu rēķinu bankās, pēc saviem ieskatiem un uz savu atbildību rīkojas ar piesaistītajiem līdzekļiem. Mana rūpnīca nav šajā skaitā, bet es, protams, gribu, lai būtu. Un tāpēc arī turu īkšķi par šo eksperimentu. Padomājiet vien: ja mūsējie — kaut 200 cilvēki — iziet sestdienas talkā, tad vismaz 700 rubļus nopelna! Bet guļ tā naudiņa kā aprakta bagātība un tai virsū — priekšrakstu smagais bluķis. Kaut arī neguļ, bet mums nav ne jausmas, kādā rajona pasākumā vai akcijā, vai kampaņā, vai kur citur tā izmantota.

— Droši vien nepietiek tikai atrakt «bagātību». Grūtākais sākas tad, kad jādomā, kā to izlietot...

— Tā gan, un to, ka šajā ziņā mums būs daudz problēmu, visasāk izjutu, kad delegāti ciemojās Sakaru līdzekļu ministrijā. Bijām izstādē, kur redzēju jaunāko sadzīves atskaņotājaparatūru. Lāzeratskaņotāji, mikromagnetofoni, paaugstinātas klases kasešu magnetofoni. Jāteic, tā gan jau ir pasaules radiobūves šodiena, bet mums diemžēl tikai rītdiena vai vismaz rīta cēliens. Man patika, kā ministrs Pervišins un viņa viefnieki atbildēja uz delegātu jautājumiem: zinoši, godīgi, bez situācijas izskaistināšanas. Manuprāt, diez vai kādus 3—4 gadus atpakaļ tāda saruna būtu izveidojusies. Diemžēl pēc visa ministrijā redzētā un dzirdētā man radās arī tāds secinājums, ka jaunatnē valda šausmīga ekonomiskās domāšanas atpalicība, nezināšana, pat pilnīgs analfabētisms. Viena delegāte, piemēram, vaicāja — kādēļ jūs (t. i., ministrija) neceļat mūsu uzņēmumam bērnudārzu? Ministra vietnieks atbild — finansiālos līdzekļus varam piešķirt kaut vai tūlīt, taču vai jūsu uzņēmumam ir darbuzņēmējs, kas gatavs uzņemties celtniecību? Meitene apsēdās un izskatījās par tādu atbildi ārkārtīgi apvainota. Un ne jau tikai viņa ministrijai pārmeta nedošanu, necelšanu, neuzlabošanu. Cilvēkiem brīžam pietrūkst elementāras sajēgas — kas tā tāda pašfinansēšanās sistēma, saimnieciskais aprēķins. Vispār neorientēšanās ekonomikā rada daudz problēmu. Darbojas ķēdīte: nezināšana—aizdomas—aizvainojums. Tas, ko teikšu turpmāk, varbūt skanēs kā ieinteresētas personas viedoklis (Jānis Reirs ir uzņēmuma komjauniešu sekretāra vietnieks ideoloģijas jautājumos. — D, T.), bet tomēr — uzskatu, ka jauniešiem, vismaz strādājošajiem, viens no optimālākajiem variantiem, kā palīdzēt pašiem sev, ir komjauniešu politiskās mācības. Gaužamies par to, ka mācībās esot neinteresanti, kam tas viss vajadzīgs utt. Bet kurš tad to sevišķo interesantumu ir visās lietās un vietās garantējis? Manuprāt, no tā jau visas mūsu nelaimes ceļas, ka visur meklējam izklaidējošo. Mūsu uzņēmumā šajā jomā nav nekāds spožais stāvoklis. Propagandistu trūkst, nevienam nav karstas vēlēšanās darīt šo nepateicīgo darbu — lai sagatavotu normālu lekciju, jāpatērē daudz enerģijas un laika, bet rezultātā auditorijā sēž daži cilvēki. Mēs šogad eksperimenta veidā mēģinājām strādāt pēc principa — kopā strādājam, kopā mācāmies. Tātad nodarbības bija kopā ar vecākajiem kolēģiem, komunistiem. Kaut kādā ziņā jau tas attaisnojās — disciplīna labāka, tāpat propagandisti labāk gatavojušies. Tomēr sarunās ar citu organizāciju sekretāriem redzu, ka pārsvaru ņem viedoklis, ka jaunie šiem vajag savas mācības, savu sarunu par savām problēmām. Katrā ziņā ir skaidrs, ka šābrīža situācija nevienu apmierināt nevar.

— Pamatos piekrītot tevis teiktajam, atļaušos tomēr piebilst — manuprāt, visam, ko darām, ir Jābūt interesantam! Nejauksim nopietnu darbu un mācības ar izklaidēšanos, bet kuram gan vajadzīgas garlaicīgas politmācības, lai cik svarīgas lietas tur pārrunātu. Tāpat neviens neatcerēsies un jēgas būs visai maz.

— Lai arī kā nebūtu, mūsu attieksmi pret visu pamatā veido ikdienas darbs, tās tikumiskās normas, ko tur vērojam un ielāgojam. Es, protams, varu runāt rikai pats par sevi. Tātad — strādāju kompleksajā brigādē. Ar saviem 25 gadiem esmu tajā visjaunākais. Tas kādam var izklausīties arī pēc fantazēšanas, bet mēs patiešām vienmēr esam nodrošināti ar darbu, dīkstāvju nav. Strādājam, atalgojumu saņemam pēc galarezultāta.

Agrāk bija tāds oficiāli noteikts rādītājs —- brāķa procents. Ja plānā bija paredzēts saražot 50 tūkstošus adatturētāju, tad ražojām kādus 57 tūkstošus, tā sakot, pār plecu uz to brāķa procentu atpakaļ raugoties. Tagad šāda glābēja vairāk nav. Brāķis nedrīkst būt, un ja ir, tad cieš paša kabata. To es tagad pavisam labi saprotu — kongress nevienam normālam cilvēkam, kurš patiešām kaut ko grib izdarīt, dzīvi nav padarījis ne vieglāku, ne vienkāršāku. Viss ir atkarīgs no personiskā mugur kaula stiprības. Tāpat katra sava doma būs jāmāk aizstāvēt. Es, piemēram, galvenās briesmas saskatu joprojām stiprajā ieradumā daudz ko mūsu dzīvē vērtēt, nevis pēc būtības, bet «pēc iesaiņojuma pa zīmēm», pēc noformējuma. To, piemēram, sajutu ļoti personīgi, nesen kursadarbu aizstāvot. Dabiski, ka man tas nebija tik glīti noformēts, tik kaligrāfiskā rokrakstā uzrakstīts kā kādai meitiņai pēc vidus skolas. Viņai šādām* lietām neapšaubāmi paliek vairāk laika nekā man, joņojot no vienas aizņemtības otrā. Mēs gan varētu diskutēt, kurš labāk pārzina problēmu: es — praktiķis, kuram šī problēma ir dzīva ikdiena, vai viņa — tīra teorētiķe. Par mani nebūtu liela bēda, bet diemžēl šī konfekšpapīrīša attieksme pastāv daudz nopietnākās lietās. Vispār ir godīgi jāatzīstas — kongress lika mainīt priekšstatus, tagad apziņā notiek tāda kā pretstatu cīņa. Sākumā man tomēr bija idealizēta iedoma, ka nu visi vadošie darbinieki atbildēs uz visiem jautā jumiem un līdzšinējās problēmas tad būs atrisinātas. Pēc tam es sapratu, ka pārāk daudz un pārāk viegli gribu — katram no 5000 delegātiem taču nevar iedot recepti, kā dzīvot tālāk. Jāteic gan, ka pie šī slēdziena nācu ātri —- jau kongresa otrajā dienā, pēc Mihaila Gorbačova uzstāšanās. Bet zem apziņa ir stipra — tā gaidīt gaida receptes un paragrāfus, drošus kā glābšanas riņķus, ik sīkumā. Bet ir maģistrālie, globālie virzieni. Vietējas nozīmes ceļi, stigas un takas — pašu ziņā. Kamēr to sapratīsim...

Dokumenti

Foto

Novērtē šo rakstu:

0
0