Iesaki rakstu:
Nule atkritumu poligona Getliņi apsaimniekotājs Getliņi EKO paziņojis uzvarētāju Rīgas pilsētas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas publiskās-privātās partnerības konkursā, par uzvarētāju atzīstot SIA CREB Rīga, kurā apvienojušies divi atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu sniedzēji – SIA Clean R un SIA Eco Baltia Vide, iegūstot tiesības apsaimniekot galvaspilsētas atkritumus nākamos 20 gadus par iespaidīgu summu – 686,3 miljoniem eiro. Tūlīt pēc tam sekoja viena dalībnieka – Eco Baltia Vide īpašnieka AS Eco Baltia padomes paziņojums, ka tā izsaka neuzticību SIA Eco Baltia Vide valdei, kas līgumu noslēgusi pretēji padomes rīkojumam bez pilnvarojuma.
Kādēļ īsti Eco Baltia padome ir tik neapmierināta ar iegūto garantēto peļņu nākamajiem diviem gadu desmitiem? Lai izprastu šo situāciju, nākas ielūkoties, kas pēdējā desmitgadē noticis Rīgas atkritumu apsaimniekošanas jomā.
No 2012. līdz 2014.gadam Rīgā norisinājās tā dēvētie atkritumu kari, kad kompānijas bija gatavas mesties viena otrai pie rīkles par gardo kumosu savākt to, ko atkritumu urnās met rīdzinieki. Un kā galvenā spēlējošā persona šajos karos dominē bijušais oligarhs Andris Šķēle. Jau toreiz viņš vēlējās monopolizēt Rīgas atkritumus uz 20 gadiem par paredzamajiem 500 miljoniem eiro. Un šī mērķa sasniegšanai lietā tika liktas visas iespējamās metodes.
Caur nominālo īpašnieku Guntaru Kokoreviču tika pārņemts lielākais atkritumu operators L&T, kas tagad darbojas ar nosaukumu Clean R. Visus citus pāŗejos operatorus neitralizēja, pārpērkot tos ar nominālo īpašnieku palīdzību. Taču palika vēl viens nesamierināms un agresīvs konkurents – Eco Baltia, kuru iegūt īpašumā nebija tik vienkārši un kurš izrādīja spīvu pretestību Šķēles plānam piesist pie nagiem Rīgas atkritumus.
2014.gadā uz Eco Baltia tika deleģēta uzticības persona no L&T un Getliņu privatizētāja Eko doktrīnas – Jānis Aizbalts, kura tēvs Vitālijs Aizbalts ir uzticams sociķu darbinieks.
Taču pārņemt Eco Baltia nebija tik vienkārši, jo kā līdzīpašnieks tajā ienāca ne viens cits kā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB). Bija skaidrs, ka tik nopietnu īpašnieku aptīt ap pirkstu neizdosies, bet nopirkt varētu būt pārāk dārgi, tādēļ Šķēle apmēram 2014.-2015.gadā „savaldzināja” Eco Baltia vide valdes priekšsēdētāju un vienu no Eco Baltia līdzīpašniekiem Māri Simanoviču, apsolot daļu no Rīgas konkursa labumiem un pat Valsts prezidenta amatu. Apmaiņā pret to Simanovičam bija jāpanāk, lai pretēji Rīgas atkritumu karu situācijai no Eco Baltia puses nebūtu pretdarbības Rīgas afērai.
Simanovičs uzsāka varas pārņemšanu uzņēmumā, izmetot vienus, pielabinot citus, iespējams, kādus uzpērkot, bet lielāko daļu darbinieku iebaidot. Sāka veidoties nesaskaņas starp ilggadīgajiem partneriem Viesturu Tamužu un Simanoviču.
Simanovičam izdevās nodibināt ciešu saikni ar ERAB pārstāvi Dilanu Hjeltu, kurš, pat skaidri redzot Simanoviča kriminālās aktivitātes, visu gadu garumā aizstāvēja un joprojām aizstāv Simanoviču pret citiem akcionāriem, izmantojot akcionāru līguma iespējas, kā rezultātā pakāpeniski uzņēmumā izveidojās absolūti neiedomājama struktūra, kur holdinguzņēmumam AS Eco Baltia vispār nav valdes, bet reālā vara uzņēmumā ir Simanoviča rokās.
Simanovičs ar laiku kļūst arvien nekaunīgāks un gan nodarbojas ar sīkām blēdībām ārpus uzņēmuma, gan, kontrolei zūdot, arvien vairāk zog pašā uzņēmumā. Tiek slēgti fiktīvi konsultāciju, PR, transporta un materiālu pārstrādes līgumi.
Galvenā viņa problēma Šķēles uzdevuma izpildei kļūst – kā no uzņēmuma izspiest smadzeņu centru Tamužu.
Bet tad parādījās negaidīta veiksme – portālā Pietiek.com parādījās video ar partijas KPV.LV iekšējām ķēķa sarunām ar finansētāju Tamužu. Un tiek piesaistīti profesionāļi, lai sagatavotu profesionālu stāstu par nenotikušām konsultācijām, sagatavotu visus materiālus uzņēmuma iekšienē atbilstoši šim stāstam, piemēram, falsificēt iekšējā auditora ziņojumu, sagatavotos failus ar Hjelta palīdzību nodot ERAB iekšējās izmeklēšanas dienestam, un lai iesniegtu dokumentus KNAB, tai skaitā konfidenciālo ERAB iekšējās izmeklēšanas dokumentu.
2016. un 2017.gadā Tamužam tika izteikti vairāki izpirkuma piedāvājumi, taču darījumi nenotika, bet tie vienmēr apstājās Simanoviča pārāk lielās alkatības dēļ.
Šķēle, nevarot sagaidīt vēlamo rezultātu, sāka steidzināt procesu, tādēļ Simanovičs un Aizbalts “gāja uz visu banku”.
Ar Clean R tika saskaņots sadarbības līgums, kas ir absolūti neizdevīgs Eco Baltia. Šiem līgumiem uzņēmuma vadība mēģināja izspiest padomes piekrišanu, taču tas nenotiek kā uz burvju mājienu. Rudenī pirmajai līguma versijai pēc ārēju juristu veiktajiem labojumiem padome deva piekrišanu ar nosacījumiem, bet aprīlī Simanovičs mēģināja no padomes izspiest piekrišanu jaunām līgumu redakcijām, kuras ir vēl daudz neizdevīgākas Eco Baltia. Padome strikti un vienbalsīgi noraidīja šo līgumu un aizliedza Eco Baltia Vide tos slēgt.
Pretēji vairākuma akcionāru un padomes gribai Simanovičs un Aizbalts tomēr parakstīja līgumus. Lai to izdarītu, Simanovičs steidzamības kārtā iecēla sevi par valdes locekli, lai gan arī tas ir pretēji uzņēmuma pārvaldības standartiem un līgumiem.
Tad jau parādījās skandāli masu medijos, un sākās izmisuma cīņa – tika mēģināts tomēr izspiest cauri līgumu nu jau par 700 miljoniem eiro, kā arī tiek mēģināts diskreditēt Tamužu un KPV.LV Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Ati Zakatistovu. Šī sāga turpinās joprojām.
Kā visas šīs peripetijas ietekmēs Rīgas atkritumu apsaimniekošanu, var tikai minēt, tomēr ir skaidrs, ka divu kādreizējo biznesa partneru samilzušais konflikts var atstāt iespaidu tai skaitā uz vērienīgo gandrīz 700 miljonu 20 gadu līgumu, kā rezultātā rīdzinieki var palikt pavisam bez atkritumu izvešanas pakalpojuma.