Iesaki rakstu:

Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēvča vēlme slēpt viņa vadītās iestādes vadības atalgojumu tiesā cietusi jau trešo sakāvi: Administratīvā rajona tiesa atzinusi par prettiesisku administratīvo aktu Latvijas Bankas 2009. gada 11. novembra vēstuli, ar kuru uz pieprasījumu sniegt informāciju par Latvijas Bankas amatpersonām, tostarp arī pašam Rimšēvičam izmaksāto atalgojumu pēc nodokļu nomaksas 2009. gada augustā, septembrī un oktobrī, atbildes vietā tika norādīts uz Valsts ieņēmumu dienesta interneta vietni un citām interneta vietnēm, kur pieprasītā informācija nemaz nebija atrodama.

Latvijas Banka savu nevēlēšanos sniegt prasīto informāciju bija pamatojusi ar virkni argumentu – gan to, ka saskaņā ar likuma Par valsts noslēpumu 5. panta 5. punktu amatpersonu atalgojumu Latvijas Banka publisko savos ikgadējos gada pārskatos, gan to, ka „Latvijā pieeja informācijai par amatpersonas atalgojumu iegūstama nevis jebkurā mirklī un jebkādā apjomā, bet gan likuma Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā 23., 24., 25. un 26. pantā un uz šā likuma pamata izdoto Ministru kabineta noteikumu noteiktajā laikā un apjomā”.

Rimšēvičs nevēlēšanos atklāt prasītās ziņas par savu un citu Latvijas Bankas vadītāju atalgojumu pamatoja arī ar to, ka, „nepubliskojot deklarācijas formā fiziskās personas ikmēneša ienākumu detalizētu sadalījumu, tiek aizsargātas arī valsts amatpersonas cilvēktiesības, novēršot iespēju iegūt informāciju par personas ienākumiem konkrētā brīdī, kas var radīt draudus šīs personas drošībai”. Turklāt atalgojuma salīdzinājums pa mēnešiem nemaz neradot patiesu priekšstatu par atalgojuma izmaiņām

Vēl papildu argumentos, kas bija iesniegti tiesai, Latvijas Banka paziņoja, ka „informācijas publiskošana par valsts amatpersonu ienākumiem, ja tās saturs pārsniedz Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā un likumā Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā noteikto, ir vērtējama kā iejaukšanās personas privātajā dzīvē”.

Tomēr tiesa konstatējusi, ka „no Informācijas atklātības likuma 2.panta izriet šā likuma mērķis - nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. Likums attiecas uz dokumentētu informāciju, kura ir iestāžu informācijas apritē. Informācija ir pieejama sabiedrībai visos gadījumos, kad likumā nav noteikts citādi”.

Tiesas spriedumā arī norādīts: „Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 10. panta trešo daļu vispārpieejamo informāciju sniedz pēc jebkuras privātpersonas pieprasījuma, kas to vēlas saņemt, ievērojot personu vienlīdzību informācijas iegūšanā. Pieprasītājam nav īpaši jāpamato sava interese par vispārpieejamu informāciju, un to viņam nevar liegt tāpēc, ka šī informācija neattiecas uz pieprasītāju. Savukārt Informācijas atklātības likuma 4. pants noteic, ka vispārpieejamā informācija ir tāda informācija, kas nav klasificēta kā ierobežotas pieejamības informācija. No minētā izriet, ka valsts pārvaldes iestādei, nodrošinot sabiedrības intereses, ir pienākums jebkurai personai sniegt vispārpieejamu informāciju, kas ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei ir pienākums radīt.”

Spriedumā arī konstatēts, ka konkrētajā gadījumā jāņem vērā arī pieteicēja kā preses pārstāvja tiesības iegūt informāciju: „Preses brīvība vārda brīvības kontekstā ir īpaša tā iemesla dēļ, ka presei demokrātiskā sabiedrībā ir svarīga loma. Kā bieži ir atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, lai gan prese nedrīkst pārkāpt noteiktas robežas attiecībā uz citu personu tiesību aizsardzību, tās uzdevums - ievērojot tās pienākumus un atbildību - tomēr ir darīt zināmu informāciju un idejas par politiskiem jautājumiem, kā arī citām sabiedrību interesējošām tēmām. Ne tikai presei ir pienākums izplatīt informāciju, bet arī sabiedrībai ir tiesības to saņemt.”

Tiesa spriedumā tāpat norādījusi, ka Latvijas Bankai nav pamata sevi uzskatīt par iestādi, uz kuru neattiecas sabiedrības tiesības saņemt informāciju: „Tas, ka Latvijas Banka ir atvasināta publisko tiesību juridiskā persona, no informācijas pieejamības viedokļa nepadara to par sabiedrības leģitīmas intereses neskarošu institūciju. Līdz ar to sabiedrībai ir leģitīma interese saņemt informāciju par Latvijas Bankas amatpersonu atalgojumu, un sabiedrības tiesības uz šo informāciju ir lielākas nekā attiecīgo personu tiesības uz savas privātās dzīves neaizskaramību. Lai arī Latvijas Bankai ir noteikta augsta institucionālās un funkcionālās neatkarības pakāpe, tāpēc nevar uzskatīt, ka tā ir pilnīgi ārpus valsts sistēmas esoša institūcija, jo tās veicamās funkcijas ir publiski tiesiskas.”

Pietiek šodien publicē pilnu Administratīvās rajona tiesas spriedumu.