Iesaki rakstu:

Latvijas paradokss ir tas, ka elektrības cena vēsturiski ir bijis tas punkts, kur neviena valdība nav bijusi spējīga iedzīvotājiem izskaidrot tās celšanas pamatotību līdz tirgus līmenim. Tas ir postpadomju mantojums. Ar šādu problēmu saskaras boļševistiskas valstis. Līdzīgi notiek Irānā un Indijā, kur, piemēram, bija liels troksnis, kad mēģināja celt degvielas cenas.

Otra ir zagšanas problēma. Sabiedrībai ir pārliecība, ka tur tiek zagts. Un, ja jau jūs zogat, tad nemēģiniet celt cenas, lai varētu no mums nozagt vairāk. Iedzīvotājiem ir pārliecība, ka Latvenergo kā valsts uzņēmums pieder ikvienam. Turklāt mums ir Daugavas kaskāde, tātad ir tiesības uz lētu elektrību. Un vēl Latvenergo pelna! Tātad ir skaidrs, ka tur ir, ko zagt, un kāpēc mums ir jāmaksā vairāk.

Jaunie Latvenergo tarifi atspoguļo politisko realitāti. Neviena valdība nav bijusi pietiekami stipra, lai izskaidrotu sabiedrībai, kā veidojas elektrības cena. Viņi ir atraduši veidu, kā pateikt tautai – jā, visiem būs sāpīgi, bet bagātajiem sāpēs vairāk.

Principā šī tarifu struktūra ir progresīvā nodokļa surogāts. Tā vietā, lai ieviestu progresīvo nodokli ienākumiem, mēs diferencējam maksu par elektrību. Ja reiz tērē daudz, tad jau ir lieli ienākumi, kas ļauj tērēt. No Latvenergo viedokļa diez vai brīvā ekonomikā ieviestu šādu politiski vajadzīgu tarifu, bet pretēji biznesa loģikai, jo normāli ir – jo vairāk tērē, jo lētāk. Nedomāju, ka jaunie tarifi Latvijas ekonomiku ietekmē graujoši. Protams, tas samazinās naudas daudzumu maciņos, līdz ar to arī naudas apriti, uzņēmumiem palielināsies izmaksas un līdz ar to samazināsies konkurētspēja. No otras puses, tas liks domāt par energoefektivitātes celšanu – enerģiju taupošākām tehnoloģijām, augstākas pievienotās vērtības produktu radīšanu. Uzņēmumiem, iespējams, samazināsies peļņa, būs jāatlaiž darbinieki, bet tas piespiedīs strādāt efektīvāk. Mūsu lielā problēma ir zemā pievienotā vērtība. Tam, ka aug elektrības cena, nevajadzētu ietekmēt uzņēmuma darbību. Arī pēc tarifu pacelšanas elektrība būs lētākā Eiropas Savienībā.

Es domāju, ka elektrības tarifu celšana uzņēmumiem liks vairāk domāt par darbības efektivitāti. Ja uzņēmumam elektrības cenas celšana ir pēdējais piliens pirms bankrota, tad viņam arī nevajag eksistēt. Protams, ir arī tādi lieli uzņēmumi kā Liepājas metalurgs, Valmieras stiklašķiedra un lielās kokzāģētavas, kas patērē daudz elektrības, bet tie jau tagad pērk elektrību brīvajā tirgū. No ekonomikas viedokļa – ja kāda lieta tiek subsidēta, tā kropļo tirgu. Tā ka subsīdiju samazināšana ir solis pareizajā virzienā.