Iesaki rakstu:

Gada nogalē pieņemti jau kārtējie normatīvo aktu grozījumi, kuru pamatā ir valsts iestāžu nevēlēšanās sniegt sabiedrībai informāciju par šo iestāžu un ierēdņu darbību, funkcijām un apmaksu, šoreiz – saistībā ar ārlietu resora darbību. Šie grozījumi pieņemti pēc tam, kad oficiāls Lato Lapsas informācijas pieprasījums Ārlietu ministrijas vadībai „atklāja” – saskaņā ar likumu tā šādus datus līdz šim nedrīkstēja slēpt.

Kā ziņo informācijas aģentūras, Saeima 22. decembrī galīgajā lasījumā pieņēma likuma grozījumus, nosakot, ka Ārlietu ministrija būs tiesīga nepublicēt vai neizsniegt privātpersonām atsevišķas ziņas par diplomātiskā un konsulārā dienesta un ministrijas personāla skaitlisko sastāvu un iekšējo struktūru.

Saeima atļāva Ārlietu ministrijai šādi rīkoties, „pamatojoties uz kompetentas valsts drošības iestādes atzinumu”. Ja šāds atzinums tiks saņemts, ministrija turpmāk drīkstēs nepublicēt vai neizsniegt privātpersonām atsevišķas ziņas par diplomātiskā un konsulārā dienesta un ministrijas personāla skaitlisko sastāvu un iekšējo struktūru.

Ārlietu ministrija arī būs tiesīga neizpaust ziņas par amatu sarakstiem, amata pienākumiem, atalgojumu, komandējumiem, finansēm un tehnisko aprīkojumu, ja to izpaušana var radīt riskus Latvijas valsts interesēm, tostarp ārpolitiskajām interesēm un ministrijas darbībai, kā arī personu profesionālajam darbam, to drošības interesēm un privātajām tiesībām.

Šos likuma grozījumus Ārlietu ministrija sāka „bīdīt” pēc tam, kad tās vadībai kļuva skaidrs, ka pastāvošo normatīvo aktu ietvaros tai nebūs iespējams turpināt slēpt no sabiedrības ārlietu resorā strādājošo kvalifikāciju un reālo darba apjomu.

Pēdējos gados publiski izteiktas aizdomas par to, ka Ārlietu ministrijas vadība un ministrs Rinkēvičs kadru jautājumus vismaz reizēm risina, ņemot vērā nevis amatu pretendentu profesionālismu un kvalifikāciju, bet gan talantus pilnīgi citās jomās.

Sakarā ar šīm aizdomām Lato Lapsa jau 2015. gada decembra beigās no Ārlietu ministrijas pieprasīja informāciju par visiem Ārlietu ministrijas Pirmā divpusējo attiecību departamenta un Otrā divpusējo attiecību departamenta darbiniekiem, tostarp par amata nosaukumiem, funkciju aprakstam un iegūto izglītību.

Taču ministrija šo informāciju atteicās sniegt, turklāt attiecīga normatīvo aktu pamatojuma vietā vienkārši paziņojot, ka "datu atlasīšana" "neesot vēlama". Pēc tam Lato Lapsa vērsās ar pieteikumu administratīvajā tiesā.

Savukārt Ārlietu ministrija, prognozējot tiesāšanās iznākumu, nolēma, ka perspektīvāk būs mainīt normatīvos aktus. Kamēr lieta Augstākās tiesas administratīvo lietu departamentā vēl nav izskatīta, tikmēr likuma grozījumus jau ir izdevies „izbīdīt”.

Iepriekšējā reize, kad „par godu” Lato Lapsam tika pieņemti normatīvo aktu grozījumi, datējama ar 2015. gada maiju. Tad, nespējot likumīgā veidā tikt vaļā no Lato Lapsas intereses par Drošības policijas darbu, šī iestāde iniciēja grozījumus Ministru kabineta 2006.gada 27.jūnija noteikumos Nr.508 ,,Noteikumi par aizsargjoslām ap valsts aizsardzības objektiem un šo aizsargjoslu platumu”.

Drošības policija ar iekšlietu ministra Riharda Kozlovska un Iekšlietu ministrijas valsts sekretāres Ilzes Pētersones-Godmanes gādību uz apstiprināšanu valdības sēdē tad virzīja šo noteikumu grozījumus, kas paredzētu ap Drošības policijas ēku Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 99a noteikt 25 metrus platu aizsargjoslu.

Šie grozījumi Ministru kabineta sēdē tika iesniegti nepilnu mēnesi pēc tam, kad Lato Lapsa pirmoreiz sāka veikt filmēšanu Ērgļu ielā netālu no Drošības policijas ēkas. Drošības policijas darbinieki ar tās priekšnieka Normunda Mežvieta ziņu vairākkārt mēģināja šo filmēšanu kavēt, paziņojot, ka tā esot aizliegta, taču ne reizi nespēja minēt kādu normatīvo aktu, kas aizliegtu šādu filmēšanu sabiedriskā vietā.