Iesaki rakstu:

Ziņas par to, ka Satversmes aizsardzības birojam (SAB) ir kāda īpaša interese par darījumiem ar Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumu akcijām, pirmo reizi presē parādījās 2013. gadā, kad atklājās, ka Satversmes aizsardzības biroja darbinieks Aigars Sparāns pavada Rūdolfu Meroni uz biznesa tikšanos ar citiem Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumu akcionāriem viesnīcā “Elizabete”. Tagad atklātībā ir nonākušas ziņas par to, kā Ģenerālprokuratūra kopā ar SAB plāno, kā Meroni kungam labāk apiet tiesu un likumu un realizēt Latvijas valstij acīmredzami neizdevīgus darījumus ar „Ventspils naftas” akcijām.

Neticēt portāla Pietiek rīcībā nonākušajai epasta sarakstei ir grūti, jo visi notikumi, kuriem viegli izsekot, no publiskiem avotiem apstiprina, ka viss dzīvē notika tieši tā, kā Ģenerālprokuratūrā notikušajā SAB un Meroni pārstāvju sarunā izplānots. Sakrīt gan notikumu hronoloģija, gan būtība.

Bet būtība ir šāda. Valsts ir arestējusi Lembergu ģimenes potenciāli noziedzīgi iegūtu mantu, kas visticamāk par tādu arī tiks atzīta (vismaz man par to ir maz šaubu) un nonāks valsts īpašumā jau uz visiem laikiem.

Lietojot salīdzinājumu, varētu teikt, ka valsts ir arestējusi seifu, pilnu ar zeltu un briljantiem. Ir tikai viena nianse – aktā par arestēšanu ne zelts, ne briljanti nav uzskaitīti. Tur tikai teikts: arestējam seifu un nododam to glabāt Meroni. Savukārt Meroni pēc kāda laika rodas jautājums: bet, ja jūs rakstāt, ka arestēts ir tikai seifs, nevis zelts un briljanti, kas tur iekšā, varbūt es varu mazliet aizņemties no tiem briljantiem?

Prokuratūra kopā ar SAB nezināmu, bet, jādomā, koruptīvu iemeslu dēļ nolemj atļaut Meroni pasaimniekot ar seifa saturu. Bet ir problēma – kopš lieta atrodas tiesā, par seifu formāli ir atbildīga tiesa.

Tad nu SAB kopā ar prokuroru un Meroni pārstāvjiem, kā redzams no sarakstes, spriež, ka situācija ir riskanta. Tiesnesis Boriss Geimans varētu iebilst Meroni plāniem, kurus atbalsta SAB un prokuratūra, un pamatoti uzskatīt, ka viss, kas atrodas seifā, arī ir arestētā manta un ir jāsaglabā, līdz tiek valstij vai arī tiek atdota atpakaļ Lembergam.

Tā kā tiesnesi, izrādās, nevar kontrolēt, prokuratūra kopā ar SAB nolemj, ka labāk būs likumu apiet un tiesai neko neprasīt. Lai Meroni raksta iesniegumu viņiem. Viņi paši uzrakstīs atļauju, kurā teikts: jā, arestēts ir tikai seifs, to aiztikt nedrīkst, bet visu, kas tur iekšā – dari ar to, ko gribi, jo “lēmuma tvērums to neaptver” (citāts no prokurora Jura Jurisa atļaujas).

Tālāk Meroni arī attiecīgi rīkojas. Seifs tiek iztukšots un ir sagatavots tam, lai varētu to atdot Latvijas valstij. Pēc papīriem viss ir kārtībā. Arestējām seifu, nodevām paglabāt un, re, saņemam atpakaļ. Seifs metāla, viens gab.

Manuprāt, pats interesantākais šajā visā ir Satversmes aizsardzības biroja loma.

SAB funkcijas ir izlūkošana, pretizlūkošana un ar valsts noslēpuma saglabāšanu saistīti jautājumi. SAB nekādā veidā nav un nevar būt nekāda likumīga sakara ar arestētas mantas glabāšanu. Nekāda ar tiesiskām attiecībām nodibināta pamata sniegt konsultācijas advokātiem vai prokuratūrai par rīcību ar arestētu mantu.

Vēl vairāk, šajā gadījumā tiek plānots un organizēts, kā noslēpt viena komersanta acīmredzami blēdīgos plānus, kas nav valsts noslēpums, no sabiedrības un tiesas. Tiek analizēts, vai varētu izmantot šajā slēpšanā SAB iespējas, bet secināts, ka, pat ja tiks izmantoti kaut kādi mistiski SAB īpašie kanāli dokumentu iesniegšanai, vienalga daži cilvēki tiesā par to uzzinās un nevar garantēt, ka Latvijas sabiedrība informāciju tomēr neuzzina.

Tāpēc un tiesneša “neprognozējamības” dēļ beigās tiek nolemts tiesā vispār nevērsties un visu nokārtot slepenā sarakstē starp Meroni pārstāvjiem un prokuratūru.  Pēc tam tieši tā arī viss notiek. Ja šī nav valsts nozagšana, tad kas ir?

Kā lai izskaidro šo pilnīgi nelikumīgo SAB iesaisti arestētās mantas izsaimniekošanas organizēšanā, slēpšanā un piesegšanā?

Izskaidrojums ir tikai viens – kādreizējā ģenerālprokurora, bet tagad SAB direktora Jāņa Maizīša īpašā rūpe par Meroni. Tieši Jāņa Maizīša laikā Ģenerālprokuratūra bez konkursa iecēla Meroni par vairāk nekā 200 miljonu vērtās Lembergu ģimenei arestētās un, domājams, viņam drīz konfiscētās mantas pārvaldnieku.

Jāņa Maizīša vadītā Ģenerālprokuratūra nerīkoja konkursu, neizvēlējās kādu lielā četrinieka auditorfirmu, kādu citu profesionālu aktīvu pārvaldnieku ar labu reputāciju, bet odiozu personību, kuras vārds minēts pat “Oxford Hanbook of Organized Crime”. Nemaz nerunājot par to, ka viņu par neuzticamu mantas glabātāju atzinusi Anglijas tiesa.

Ir Anglijas tiesas lēmums par Meroni, ka viņš vēlējies piesavināties viņam glabāšanā uzticēto mantu. Bet nekādu problēmu! Ģenerālprokuratūrai un SAB Maizītim tā ne tikai nešķiet problēma, bet viņi arī aktīvi iesaistās Meroni darbību organizēšanā un piesegšanā. Kāpēc?

Varbūt kāds teiks, ka tā ir vienkārši muļķība? Bet, ja tā būtu muļķība, tad kļūda taču sen jau būtu bijis jāizlabo? Neviens to nedara. Tieši otrādi – ar katru gadu arvien vairāk iesaistās arestēto īpašumu izpārdošanā un naudas nobēdzināšanā. Acīmredzot apetīte rodas ēdot gan zagļiem, gan korumpantiem. Kā citādāk to izskaidrot?

Lai vai kā, Jānim Maizītim kļūstot par SAB direktoru, SAB acīmredzami sāk piesegt Meroni darbības, jo ļoti nebūtu vēlams, ka patiesība par notiekošo nāktu gaismā.

Fakts ir tāds – Latvijas valsts, ja vien nenotiks brīnums un tiesa neatdos visu atpakaļ Lembergam, acīmredzami zaudēs simt un vairāk miljonus, un tas notiek ar tiešu SAB organizatorisku dalību.

Latvijas valsts zaudēs šo naudu jebkurā gadījumā. Jo, ja brīnums notiks un tiesa atdos visu arestēto mantu atpakaļ Lembergam, viņš jau nu zaudējumus par to, ka saņēmis atpakaļ tukšu seifu bez zelta un briljantiem, kas tur glabājās, pratīs pietiesāt no valsts. Par to, domāju, tā kā nebūtu jāšaubās.

Tātad Latvijas nodokļu maksātāji par šo izzagšanu samaksās vai no tās cietīs jebkurā gadījumā. Pievērsiet uzmanību, ka, ņemot vērā to, KAS piesedz konkrēto valsts nozagšanu, par to nekad nerakstīs nekādas „reBalticas”, nekādi žurnāli „Ir” un viņu līdzskrējēji, un neviens nerīkos parlamentārās izmeklēšanas komisijas.

Tāda, lūk, valsts.

Pārpublicēts no puaro.lv