Iesaki rakstu:

Satversmes tiesa ir ne tikai atradusi īpatnu veidu, kā noslepenot to uzņēmumu nosaukumus, kuru izcili labi apmaksātajai vadībai pērn ieviestais solidaritātes nodoklis nepatīk tik ļoti, ka tie šai saistībā vērsušies Satversmes tiesā (attēlā - īpašu nepatiku pret nodoklu paudušais SIA Lattelecom valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis). Tagad, kad lieta par šīs informācijas slēpšanu nonākusi administratīvajā tiesā, Satversmes tiesa mēģina panākt, lai tiesvedība šai lietā vienkārši tiktu izbeigta.

Pēc tam, kad atklātībā parādījās ziņas, ka Satversmes tiesa nevēloties atklāt to uzņēmumu nosaukumus, kuri tajā vērsušies pret pērn ieviesto solidaritātes nodokli, kas skar īpaši lielo algu saņēmējus, Pietiek pārstāvis vērsās Satversmes tiesā ar oficiālu informācijas pieprasījumu. Turklāt, tā kā fizisku personu privātos datus aizsargā likums, Pietiek pārstāvis pieprasīja tikai un vienīgi informāciju par uzņēmumiem.

„Atbilstoši Informācijas atklātības likuma normām vēlos no Satversmes tiesas saņemt šādu informāciju – visu to juridisko personu nosaukumus un reģistrācijas numurus, pēc kuru pieteikumiem Satversmes tiesa ierosinājusi lietas par Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5., 6., 7. un 9.panta atbilstību Satversmes 91.panta pirmajam teikumam un 109.pantam,” bija teikts Pietiek pārstāvja informācijas pieprasījumā Satversmes tiesā.

Taču izrādījās, ka informācija par uzņēmumiem, kuriem īpaši nepatīk solidaritātes nodoklis, Satversmes tiesā patiešām ir noslepenota, turklāt ar īpaši dīvainu pamatojumu – informācija par uzņēmumu nosaukumiem un reģistrācijas numuriem, pēc tiesas priekšsēdētāja vietnieka Ulda Ķiņa domām, saturot ziņas par fizisku personu privāto dzīvi.

Pirms Ķiņa šādu metodi jau bija izmēģinājusi Ilmāra Rimšēviča vadītā Latvijas Banka, lai mēģinātu slēpt ziņas par tās vadības saņemamo iespaidīgo atalgojumu, - tā savulaik tiesai mēģināja apgalvot, ka šādā veidā tikšot aizskarta tās vadītāju personiskā dzīve.

Kā izrādās, ar Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieka pagājušā gada 21. jūlija rīkojumu „iepriekš minēto Satversmes tiesas lietu materiāliem uz vienu gadu noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss”, jo „minēto lietu materiāli satur informāciju par fizisko personu privāto dzīvi Informācijas atklātības likuma 5. panta otrās daļas 4. punkta izpratnē”.

Ķiņa pieminētā likuma punkts nosaka, ka ierobežotas pieejamības informācija ir tāda informācija, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm. Savukārt konkrētais punkts nosaka, ka par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma arī informācija par fiziskās personas privāto dzīvi.

Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieks savu oficiālo atbildi nekādi nav pamatojis un nav sniedzis arī skaidrojumu, kādā tieši veidā uzņēmuma nosaukums un reģistrācijas numurs saistāms ar kādas konkrētas fiziskas personas privāto dzīvi. Taču Ķinis īpaši norādījis, ka arī šī viņa atbilde esot „uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju”.

Tagad, kad lieta par šīs informācijas slēpšanu nonākusi administratīvajā tiesā, Satversmes tiesa izmēģina jaunu metodi – tā ir lūgusi tiesvedību vienkārši izbeigt. Pietiek šodien publicē no administratīvās tiesas saņemtos paskaidrojumus un Satversmes tiesas lūguma pamatojumu.

Pietiek jau ir vairākkārt aprakstījis, kā, piemēram, SIA Lattelecom, kurā kontrolpakete joprojām formāli pieder Latvijas valstij, ir devusi savdabīgu atbildi tās vadītāja Jura Gulbja kaismīgi kritizētajam „solidaritātes nodoklim”, - Gulbja atalgojums jau 2015. gadā, vēl pirms nodokļa ieviešanas ir pārsniedzis pusmiljonu eiro, gada laikā pieaugot par vairāk nekā 100 tūkstošiem eiro.

Kā zināms, SIA Lattelecom kontrolpakete pieder Latvijas valstij, savukārt Gulbis bija otra vislabāk apmaksātā amatpersona valsts kontrolēto kapitālsabiedrību vadītāju vidū.

2015. gada rudenī Pietiek aprakstīja, kā Lattelecom, kura valdes priekšsēdētājs Gulbis jau tad bija paudis gatavību sūdzēt tiesā Latvijas valsti par jaunā solidaritātes nodokļa ieviešanu, pats veido "optimizācijas" shēmas, lai izvairītos no nodokļiem.

Vainu par nodokļu optimizēšanu, atstājot darbiniekus bez sociālajām garantijām, Lattelecom veļ gan uz konkurentiem, kuri darbojoties tā dēvētajā “pelēkajā ekonomikā”, gan uz valsti, kura necīnās ar ēnu ekonomiku un vēl ieviesusi jaunu nodokli, kas liks par Gulbja ienākumiem valstij maksāt būtiski lielākas summas.

Lai samazinātu savas izmaksas par darbaspēka nodokļiem, Lattelecom jau pirms dažiem gadiem atlaida no darba visus montierus un ar tiem noslēdza līgumus kā ar pašnodarbinātajiem.

Kad Valsts ieņēmumu dienests (VID) izteica aizrādījumu, ka šāda prakse nav pieļaujama, Lattelecom nevis pieņēma montierus atpakaļ darbā, bet vienojās ar citu uzņēmumu, ka tas nodrošinās montieru pakalpojumus ārpakalpojumā.

Līdz ar to montieri bija spiesti pārslēgt līgumus jau ar Lattelecom sadarbības partneri, kurš arī izvēlējās tos piesaistīt kā pašnodarbinātos. Ar šādu shēmu Lattelecom bija izvairījies no VID pārmetumiem un nodrošinājis sev iespēju maksāt mazākus nodokļus par darbaspēku.

Pats Lattelecom šajā shēmošanā neko sliktu nesaskata un uzsver, ka esot viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem Latvijā, kas godprātīgi ievēro visas normatīvo aktu prasības.