Iesaki rakstu:

Pulksteņa pārgriešanas laikā ik gadu martā un oktobrī mēdijiem ir darba pilnas rokas – tie var diskutēt, vai pāreja no ziemas uz vasaras (vai otrādi) laiku ir veselīga un ekonomiski pamatota. Katram, kas cik necik spēj noformulēt savu viedokli, par laika maiņu ir kas sakāms, un šo rindu autors nav izņēmums.

Sagadīšanās pēc latvietis nedzīvo Ekvatoriālajā Gvinejā vai pat Kurzemes senajās kolonijās Gambijā un Tobago, kur cauru gadu diena ir 12 stundas, ātri gaisma aust, ātri zūd. Visiem pilnīgi skaidrs visa gada ritms: celies pirms saules, ej gulēt pēc saules – nekāda pulksteņu grozīšana, saule ātri lec spīd 12 stundas un neticami ātri riet.

Latvieša dzīve gadsimtiem bijusi saistīta ar laikgriežiem. Gadu latvieši dalīja saules ritma iespaidā, radot astoņas gadskārtas, kas noteica visu latviešu dzīvi. Latviešu senā laika skaitīšanas sistēma ir saglabājusies dainās un liecina, ka mūsu senči visai labi saprata saules ritma nozīmi augu, dzīvnieku un arī cilvēku dzīvē.

Vasarā cēlās agri – četros vai piecos, gāja zāli pļaut (rasā izkapts labāk kož). Dienas karstajā laikā gāja gulēt diendusu un, kas nav mazsvarīgi, – tieši šajā laikā risināja demogrāfiskas problēmas. Vakarā jāja pieguļā un gulēt gāja visai vēlu. Dienvideiropā dažkārt šīs diennakts maiņas ir vēl izteiktākas, kad pusdienlaikā ir siesta, kurā nestrādā neviens ne valsts, ne privātajā biznesā.

Latvietis vasarā mēdza ēst četras reizes, bet ziemā – trīs reizes dienā. Aprīlī un septembrī „dzērves atnesa vai aiznesa” launagu un diendusu. Latvietis rudenī un ziemā cēlās vēlāk, diendusu negulēja, agrāk gāja gulēt.

Protams, 21. gadsimta latvietim ir Latvenergo, un viņš var cauru gadu censties dzīvot vienā ritmā, bet īsta pamatojuma tam nav. Loģiskāk, protams, būtu visām iestādēm un uzņēmumiem pašiem pavasarī pārcelt darbdienas sākumu no 9.00 uz 8.00 vai pat 7.00, nevis visiem valstiskā nolemtībā pulksteņus pārvilkt stundu uz priekšu. Bet, šķiet, tieši tas nav mūsu dabā, mēs labprātāk šo grēka darbu uzticam valstij ar pulksteņa pārvilkšanu. Kāpēc?

Vienkārši mums neticami patīk pieradumi pulksteņlaikos. Slimnīcā analīzes ņem un temperatūru mēra 6.00, pamodinot visus tos, kas stacionāra apstākļos nav spējuši savlaicīgi aizmigt. Rīgā valsts iestādēs, poliklīnikās un konsultāciju centros pieņemšanas laiks ir no 9.00 līdz 12.00, bet satiksmes autobuss no Dagdas vai Balviem Rīgu sasniedz ap 11.30. Tādēļ cilvēks, kas brauc kārtot kādas darīšanas Rīgā, tur spiests uzkavēties vismaz par dienu ilgāk.

Vai kāds var man pastāstīt, kāpēc bērniem laukos ziemā stundas sākas 8.00, bet beidzas 14.00? Tādēļ, lai bērns būtu spiests mosties 6.00 un paspētu uz stundām, bet pēcpusdienā nīktu pie māmiņas vai tētiņa darbā, kamēr senčiem darbs beidzas? Kāpēc vienīgais lauku autobuss kursē kaut kur dienas vidū?

Nē, es nudien neticu, ka latvietis pats spējīgs savu laiku regulēt. Tāpat kā es neticu, ka kāds skolas direktors patstāvīgi stundas mazajiem bērniem kārtos no 10.00 līdz 16.00, bet no 8.00 līdz 10.00 dos iespējas nodarboties ar sportu skolas zālē, ja nu kāds akurāt vēlas ierasties ātrāk.

Celsimies vasarā par stundu ātrāk, sāksim strādāt par stundu ātrāk, jo „rīta stundai zelts mutē”.