Iesaki rakstu:

Kad viņdien es atteicu cilvēkam, kam mājās tecēja krāns, pārdot spaini, es apraudājos. Jutos kā vagars koncentrācijas nometnē, kas izdala 20 gramus maizes. Jā, es galvenokārt sēžu mājās, pie krogus meitām neeju. Bet drīz man nāksies savu jau tā nelielo štatu samazināt. Tas nozīmē, ka trīs bērnu vientuļā mamma nepabaros savus bērnus, viens jaunietis meklēs darbu ārzemēs un viena pirmspensijas sieviete domās par pakāršanos.

Mums Latgalē jau tā iet grūti. Esam kā sociālais centrs, kas viens otru zina un atbalsta. Droši vien, slēdzot veikalu, atlikušos produktus sadalīšu saviem darbiniekiem. Bet ko tālāk. Valstij ir mums jāpalīdz. Vai nu atveriet veikalus un ļaujiet strādāt, vai domājiet par atbalsta programmām mums.

Esmu tikai viens no mazajiem tirgotājiem, kas saskaras ar šādu situāciju. Taču varbūt vēl viss nav zaudēts, un, pievēršot valstsvīru uzmanību, iespējams vēl ko mainīt uz labu. Tāpēc vēršos pie valdības pārstāvjiem ar lūgumu pārskatīt esošos ierobežojumus tirdzniecības sektoram un padomāt par sekām, ko tie drīzumā radīs ekonomikai.

Tas, kas šobrīd notiek valstī, ir spīdzināšanas kampaņa pret tirgotājiem, kas cīnās par izdzīvošanu un daļa jau nonākusi uz bankrota robežas. Ierobežojumi tiek uzstādīti, taču atbalsta mehānismu tirgotājiem nav. Ārkārtas situācijai ieilgstot, iestrēgsim vēl dziļākā purvā, un tirdzniecības sektors iznīks bez valsts atbalsta.

Saprotu, ka valdība žonglē ar sabiedrības veselību un ekonomikas noturēšanu virs ūdens, kas ir visnotaļ sarežģīts uzdevums. Katram no mums ir pienākums rūpēties par to, lai mazinātu saslimstības izplatību, un to nepieciešams darīt, mudinot cilvēkus būt atbildīgiem un domāt par sabiedrības veselību kopumā, – tikai kolektīvā atbildība palīdzēs situāciju atgriezt normālās sliedēs, nevis ekonomikas graušana ar drastiskiem ierobežojumiem.

Varbūt, sēžot Saeimā un Ministru kabinetā, saņemot algu no valsts budžeta, kādam situāciju, ar ko sastopas sabiedrība, izprast pilnībā ir grūti. Un, ja COVID dēļ tikšanās ar vēlētājiem, uzklausot viņu sāpes, nav iespējamas, tad alternatīva ir ielūkoties sociālajos tīklos, kur labi var noprast sabiedrības noskaņu.

Facebook mūsdienās ir kļuvis par sabiedrības spoguli, kur tauta dažādās grupās dalās viedokļos, pieredzē un problēmās. Īpaši acīs krīt posti, ko sekotāji publisko Facebook grupā Darbs Latvijā. Diemžēl katru dienu ar vien vairāk redzami izmisuma pilni ieraksti par darba meklējumiem, apsvērti tiek pat jebkādi piedāvājumi.

Ja ierobežojumi tirgotājiem turpināsies (un es vēlētos uzsvērt īpaši mazos, reģionālos tirgotājus) bez atbalsta mehānismiem, tad pavisam drīz sekos katastrofāls bezdarbs un bankrota pieteikumi. Vai valdība ir sagatavojusi līdzekļus jaunu bezdarbnieku pieplūduma atbalstam? Vai varbūt labāk tomēr ir vērts reaktīvi strādāt pie plāna, kā atbalstīt tirgotājus, kurus skāruši esošie ierobežojumi?

Iebāžot galvu zemē, kā to dara strausi, ignorējot COVID radītās ekonomikas blaknes, valdības pārstāvji parāda savu mazspēju būt līderiem. Gluži kā maziem bērniem likt mazgāt rokas un līdz desmitiem vakarā būt mājās, pārkvalificēties tiem, kuri zaudē darbu, un norādīt, ka izdzīvos stiprākie – tā nav līderība. Tā ir hitleriska savas tautas pazemošana un nedomāšana ilgtermiņā.