Menu
Pilnā versija
Foto

Skolotāj, Linda mētājās ar maizi!

Dainis Lemešonoks, īpaši Pietiek · 18.02.2011. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Valdim Dombrovskim un Vienotībai pietiek auklēties ar savu policejisko primadonnu! Premjeram un trejpartijām nevajadzīgas problēmas jau radīja Lindas Mūrnieces piekoptais ministrēšanas stils, bet viņas nevietā un nelaikā – brīdī, kad notiek asa attiecību skaidrošana un mērošanās spēkiem ar valdības partneri – iesniegtais demisijas raksts ir visīstākais dunča dūriens mugurā. Turklāt iekšlietu ministre, kas nupat vēl solīja steigšus ieviest kārtību savā nozarē, lai sabiedrībai pierādītu, ka prasība viņai pamest amatu nav pamatota, patiesībā nolēma iepauzēt rīcību un "sačkoja stundas" dienvidzemju saulē.

Vara, ko dod valdības amats, ir jāciena arī pašam tā pildītājam, citādi sabiedrība necienīs ne viņu, ne varu. Politikā vieglprātīga attieksme pret varu ir nāves grēks, vēl kaut kas ļaunāks par zagšanu, spļaušanu paša akā vai mētāšanos ar maizi skolas kopgaldā. Tāpēc veids, kādā Mūrniece "nosvieda" nupat vēl krampjaini turēto portfeli, manuprāt, viņu pilnībā diskvalificē kā publisku politiķi.

Jebkurš godprātīgs komandas spēlētājs būtu apvaldījis savu vājumu, izmisumu vai arī auksta prāta diktētus apsvērumus līdz krietni veiksmīgākam brīdim, izlūdzies un saņēmis cīņu biedru svētību šādam solim. Taču te, acīmredzot, ir impulsīvi pieņemts lēmums, rēķinoties tikai ar sevi – vienīgo, brīnišķo, neatkārtojamo un nenovērtēto. Demisija nav pēkšņas kaprīzes dēļ nopirkta somiņa, ko var atdot atpakaļ veikalā. Tā jau Vienotībai ir radījusi neatgriezeniskas konsekvences. Vai nu Mūrniece pati neuzskata sevi par piederīgu komandai, vai arī šādas kopēju domu, interešu un rīcības biedru komandas nav ne Vienotībā, ne arī Jaunajā laikā. Iespējams, tur ir atrodama vien amorfa masa, kas padevīgi jūsmo par saviem līderiem un šādām "zvaigznēm".

Diez vai Dombrovskis sadūšosies pelnītajai eksekūcijai. Iespējams, mums nāksies uzzināt ne tikai to, ka premjers nav Mūrniecei nekāda autoritāte, bet arī to, ka viņam ir bailes pacensties radīt "zvaigznēs" pret sevi kaut kādu respektu. Kad Latvijas politikā runa ir par savējiem un pat "savējiem" – tiem, kuri ir kopā ar konkrētu partiju nemaz neslēpta pašlabuma dēļ, tad it kā saprātīgiem un pieredzējušiem cilvēkiem nereti pārprastas solidaritātes dēļ pazūd elementārs pašsaglabāšanās instinkts. Savos pirmsākumos Jaunais laiks ilgi nevarēja "amputēt" blēdībā pieķerto veselības ministru Āri Auderu, izmisīgi tielējoties gluži kā dažus gadus iepriekš Demokrātiskā partija Saimnieks, kas savas reputācijas paliekas izķēzīja, spītīgi stutējot "rauseklīti" Valdi Krisbergu, līdz aiz viņa aizvērās cietuma vārti. Ivars Godmanis labāk nogāza pats savu valdību, kaut viņam, lai atgūtu sabiedrības un koalīcijas bijību, bija savlaicīgi jāpaveic vien sīkums – jātriec ratā odiozu slavu guvušais integrētājministrs Oskars Kastēns. Taču pret partijas biedru roka necēlās.

P.S. Ironiski, bet reiz jaunā politiķe man radīja paliekošu respektu tieši ar to, ka 2003.gada sākumā viņa kā Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre iesniedza atlūgumu premjeram Einaram Repšem, jo bija publiski izteikusi pretēju viedokli iekšlietu ministra nostājai par valsts sekretāra Jura Rekšņas pārcelšanu citā darbā. Mūrniece to novērtēja kā ministra neuzticības izteikumu arī viņai pašai, jo parlamentārā sekretāre bija ieteikusi Rekšņu valsts sekretāra amatam. Ministru prezidents atlūgumu nepieņēma. Toreiz politiķe rīkojās savlaicīgi un motivēti – šķita, ka te ir īsts valstssievas lietaskoks. Ņemot vērā, kas ir noticis vēl ar citiem reiz perspektīvajiem repšistiem, man ir jāsecina: Mūrnieces "evolūcijā" līdzatbildīgs ir arī iekšpartijiskais "purvs".

Novērtē šo rakstu:

0
0