Iesaki rakstu:

Beidzot ukraiņu tautas sacelšanās priekšplānā ir nostājušies tās īstenie varoņi – „Labējais sektors” (Pravij sektor), kas apvieno „Trijžuburi” (Trizub), „UNA-UNSO”, „Balto veseri” (Belij molot), „Ukrainas patriotu” (Patriot Ukraini) un citas nacionālpatriotiskas organizācijas, kā arī svabados nacionālistus.

„Labējā sektora” virspavēlnieks un vienlaikus „Trijžubura” priekšsēdis Dmitrijs Jarošs paziņojis, ka uzņemas atbildību par Ukrainas revolūciju: „Pēdējie notikumi Ukrainā pierādīja, ka revolucionārajam ceļam uz Brīvības, Taisnīguma, Labklājības iekarošanu ukraiņu tautai nav alternatīvas. Uz šā fona parlamenta opozīcijas partiju līderu pozīcijas neskaidrība un to bailes vadīt Revolūciju uzliek man pienākumu uzņemties atbildību par revolucionāro procesu.. un svarīgākais, par mūsu Valsts nākotni.”

"Labējā sektora” priekšstāvji neslēpj, ka integrācija Eiropas Savienībā (ES) viņus nesajūsmina. Vispirms jāievieš kārtība pašu mājās un jāaizmēž korumpētais režīms, kura mugurkaulu veido Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča pārstāvētais Doņeckas klans.

„Labējais sektors” ir izvirzījis skaidrus un saprotamus mērķus:

1. Pilnīgs varas restarts.

2. Visu aizturēto, politieslodzīto un gūstekņu atbrīvošana.

3. Pretvalstisko partiju un grupējumu izformēšana un aizliegšana.

4. Tieslietu, tiesībsargājošo institūciju, specdienestu kardināla reforma.

5. Radikāla valsts modernizācija, jaunas Nacionālās Konstitūcijas pieņemšana.

Līdztekus „Labējā sektora” līderis aicina spēka struktūru ģenerāļus un virsniekus pāriet tautas pusē, garantējot šo iestāžu darbiniekiem drošību un darbu atjaunotajās nacionālajās institūcijās.

Skaidrs, ka uz vietējo specvienību „Berkuts” uzsaukums diez vai attiecas. Šie valdošā režīma asinssuņi sen ir nometuši kārtības sargu maskas. Praktizējot oponentu izģērbšanu salā un spīdzināšanu, bruģakmeņu sviešanu atpakaļ, necenzētu gānīšanos un fiziskas izrēķināšanās draudus, žurnālistu svelošu vajāšanu un piekaušanu, „Berkuta” kaujinieki faktiski ir kļuvuši par vienu no karojošajām pusēm.

Geju elks un opozīcijas partijas „UDAR” vadītājs Vitālijs Kļičko par centieniem novērst uzbrukumu „Berkuta” pozīcijām Gruševska ielā pat saņēma no protestētājiem sejā ugunsdzēšamā aparāta putu strūklu. Mīkstčaulīgos, integrāciju ES proponējošos opozīcijas vadonīšus revolucionārās masas vienkārši nostūma malā.

Piepildījās pareģojums, kuru galvenajiem Eiropā vedējiem adresēja bijušais aizsardzības ministrs un pašreizējais revolucionārais aktīvists Anatolijs Gricenko: „Ja būs cīņa par līderismu un PR, tad Maidans pareizinās visus ar nulli.”

ES medusmaizes sludinātāji ir zaudējuši jelkādu ietekmi uz nacionālistiem, kas kontrolē sagrābtās ēkas un vada barikāžu cīņas. Parlamenta opozicionāru runas vairs nepavada urravas, bet gan pazemojoša ūjināšana, izsvilpšana un pasūtīšana uz trim burtiem.

Daudzmaz vēl kotējas apvienība „Brīvība” (Svoboda). Ukrainas dimensijā „Brīvība” kā nacionāls spēks, kas tiecas uz ES, atgādina mūsu VL!-TB/LNNK. Taču varītes sfērā mūsu nacionālā apvienība, salīdzinot ar „Brīvību”, ir kā klēpja sunītis pret piejaucētu vilku. Vienīgi Jānis Iesalnieks cenšas turēt masti un pa reizei izcep sensacionālas piparkūkas.

Toties „Brīvības” līderi Oļegu Tjagņiboku „Simona Vīzentāla centrs” ir ierindojis 5. vietā pasaules antisemītu un Izraēlas nīdēju sarakstā. Cik gan bezmērīgi Rietumu politiķiem jāvēlas ieriebt Krievijai, lai sēstos pie viena galda ar Vīzentāla melno zīmi dabūjušo Tjagņiboku! Daudzi novērotāji sākotnēji uzskatīja „Labējo sektoru” par „Brīvības” militarizēto spārnu.

Taču „Labējā sektora” un „Brīvības” ceļi šķīrās pagājušā gada 1. decembrī, kad Tjagņiboks un pārējie eirointegrētāji noķengāja radikālos barikāžu dalībniekus, uzdodot tos par provokatoriem. Jāatgādina, ka arī Latvijā Atmodas laikā aktīvākajiem patriotiem piekarināja provokatora birkas, turpinot šo tradīciju līdz pat šodienai. Par provocētāju nopulgoja pat jaunieti, kas bija uzlicis sev uz vēdera pannu, pret kuru OMON kaujinieks apdauzīja dūri.

Ukrainā protestu sākumposmā drosmīgākos protestētājus mēģināja pielīdzināt tituškām. Tā Ukrainā dēvē sportiskus zeļļus, kas Doņeckas grupējuma uzdevumā izpilda dažādus tumšus darbiņus, piemēram, žurnālistu un nacionālo aktīvistu piekaušanu vai juku izraisīšanu. Varturu apmaksātie partizāni parasti darbojas uz vienu roku ar „Berkutu” un vietējo miliciju. Savu palamu šie algotņi iemantoja no Vadima Tituško, pirmā atpazītā huligāna, kas opozīcijas mītiņa laikā piekāva žurnālisti. Tiesa, algotus rokaspuišus saviem mērķiem izmanto arī atsevišķi Eiropā vilcēji.

Tikmēr Ukrainas nacionālisti negribēja spēlēt statistu lomu parlamentārās opozīcijas muskuļu demonstrācijā – dancot, dziedāt un spraust ziedus miliču vairogos vai, kā „Femen” aktīvistes, pie Ukrainas vēstniecības Parīzē čurāt uz Janukoviča portretiem. Nacionālradikāli noskaņotie protestētāji ieņēma Kijevas mēriju un Arodbiedrību namu, nogāza Kijevas ļeņinekli un bija gatavi nolīdzināt ceļu uz prezidenta pili, pārvarot milicijas kordonu ar buldozeru.

Toreiz integrāciju ES aizstāvošajam opozīcijas triumvirātam – Kļičko, Tjagņibokam un apvienības „Tēvzeme” (Batjkivščina) līderim Arsēnijam Jaceņukam – izdevās nomierināt tautu. Kā uzsver viens no „Labējā sektora” pārstāvjiem Andrejs Tarasenko: „Tauta iznāca laukā, lai protestētu, lai rīkotos, bet tie, kas divus mēnešus atradās uz skatuves, darīja visu, lai neizmainītu situāciju.” Iespējams, ka, palikuši bez skaidriem mērķiem un vitāliem vadoņiem, cilvēki ar laiku būtu izklīduši pa mājām.

Taču Janukoviča dienderi-deputāti, pieņemot parlamentārās opozīcijas mazspēju par visas protesta kustības vājumu, izmantoja pretestības atslābumu un pieņēma likumu paketi, kas perspektīvā padarīja par krimināli sodāmu pat vismazāko vēršanos pret pastāvošo varu un 2. Pasaules kara mantojumu, t.i., padomizāciju.

Ukrainas amatpersonu apgalvojumi, ka šie likumi sasaucas ar ES likumdošanu, lielos vilcienos patiešām atbilst patiesībai. SIM kartes gan ES var nopirkt, neuzrādot pasi, toties par holokausta noliegšanu sēdina aiz restēm, un jau tiek zondēta iespēja implantēt bērniem čipus. Vakareiropas varneši savas kundzības uzturēšanai ir radījuši iespaidīgu normatīvo aktu un drošības līdzekļu bāzi.

Taču ukraiņi, kuriem par Eiropas tikumiem ir visai miglains priekšstats, negrasījās piekrist iet gājienos bez maskām un ķiverēm, mītiņu laikā neuzstādīt teltis un skatuves, kā arī atturēties braukt kolonnās ne vairāk par pieciem auto. „Labējais sektors” saprata, ka nav vērts ievērot likumus, kas radīti, lai stutētu varu. Sākās revolūcija.

Uz „Berkuta” kaujiniekiem lidoja Molotova kokteiļi, uguņošanas raķetes un bruģakmeņi. Dega riepas un transports. Jaunos triecienniekus atbalstīja vecāka gadagājuma ļaudis, pildot pudelēs degmaisījumu, laužot ielu segumu un pienesot barikāžu pirmajās rindās stāvošajiem improvizēto munīciju. Sīvās ielu cīņās tika atkarota viena Kijevas iela pēc otras un ieņemtas vairākas administratīvās ēkas. Krita Tieslietu ministrija. Vēlāk Kļičko neveiksmīgi mēģināja pierunāt protestētājus namu atbrīvot. Paralēli reģionos tika pārņemti administrācijas biroji, patriecot Janukoviča nozīmētos gubernatorus. Vara nodrebēja.

Skaidrs, ka Ukrainas oligarhi negrasās atdot „Labējam sektoram” valsts vadības grožus. Naudasmaisu ietekme gan uz parlamentāro pozīciju, gan opozīciju ir gigantiska. Tādēļ Janukovičs uzmeta sev uzticamo valdību (līdzzinātāju upurēšana ir prezidenta jājamzirdziņš), piespiežot premjerministru demisionēt, un jaunās valdības vadību piedāvāja eirointegrācijas piekritējiem.

Augstākā Rada jeb Ukrainas parlaments draudzīgi nobalsoja par demonstrācijas ierobežojošo aizliegumu atcelšanu. Taču ar opozīcijas piekrišanu tika no jauna pieņemti likumi, kas paredz kriminālatbildību par fašistu pastrādāto noziegumu noliegšanu vai attaisnošanu. Tāda, lūk, ES draugu un Doņeckas klana, kas otkatus pacēlis līdz 50% latiņai, antifašistiska riņķa dejā. Vairogi ar āriešu kodēto lozungu 14/88 lai paliek nacionālistiem uz Gruševska ielas.

Jāatzīst, ka Doņeckas klana jaunā taktika nes augļus. Lai izpildītu Janukoviča priekšnoteikumu atbrīvot protestētāju sagrābtās valsts iestādes, opozicionāro parlamentāriešu pavadā ejošie Eiromaidana aktīvisti iesaistījušies sadursmēs pret sabiedriskās kustības „Kopējā lieta” (Spiljna sprava) radikāļiem, kas iemitinājušies Agrārās politikas ministrijas ēkā.

Turpmākie notikumi rādīs, kādu likteni Ukrainai iecerējuši parlamenta deputāti, joprojām vēl prezidents, vietējie plutokrāti un ārvalstu labvēļi. Taču esmu pārliecināts, ka, lai kurp ukraiņus vestu valdošās aprindas – ES vai Krievzemes virzienā, „Labējais sektors” turēs politiķus uz grauda, vienmēr esot gatavs jaunām barikādēm. Cīņai sveiks!