Iesaki rakstu:

No soctīkliem uzzināju, ka esmu izslēgta no partijas Latvija pirmajā vietā. Man ir atņemti visi partijas piešķirtie “tituli” un “nominācijas”, esmu nosodīta par pietiekami detalizēta viedokļa nepaušanu par karu Ukrainā. Tāds pats liktenis ir piemeklējis manu prombūtnē esošo kolēģi, Saeimas deputāti Ļubovu Švecovu par to, ka viņa nebija piedalījusies Saeimas balsošanā par Ukrainas uzņemšanu ES.

Šis bija negaidīts solis, jo sēde nebija sasaukta atbilstoši partijas statūtiem, līdz ar ko lēmumus par biedru izslēgšanu tā pieņemt vispār nebija tiesīga. Nu jau izlietu ūdeni vairs nesasmelsi, lai cik satriekti par šo nebūtu daudzi jo daudzi partijas biedri un atbalstītāji.

Es vienmēr cienu atklātību un uzskatu, ka jebkuru jautājumu var izlemt, diskutējot un vienojoties. Tāpat es vienmēr esmu cienījusi savu kolēģu viedokļus un viņu brīvību tos atklāti paust, neatskatoties uz partijas nostāju.

Tas, ko es nekad nepieņemšu, ir intrigas, liekulība un mazdūšība. Es jutu, ka mēs tuvojamies aisbergam, es brīdināju un uztraucos par dažiem partijas kolēģiem, kuri paši, kā izrādījās, režisēja manu izslēgšanu. Šobrīd viņi izplata versijas un minējumus. To dara arī cilvēks, kurš līdz šim ir veiksmīgi izmantojis manu reputāciju, cenšoties tikt atpakaļ saulītē no negatīvajiem reitingiem.

Es gana ilgi klusēju, vērojot šo teātri, lasīju manu draugu atrastās tenkas par mani un uzmanīgi noskatījos svētdienas vakara analītiskos raidījumus, no kuriem šis cilvēks bija tik ļoti nobijies, ka nolēma pirms tam upurēt divas Saeimas deputātes – ukrainieti un krievieti.

Šlesers, kurš līdz pat februāra vidum publiski jūsmoja par Krievijas prezidentu, saskaņā ar DeFacto pārraidīto izrādījies saistīts ar Putinam pietuvināto oligarhu. Izskatās, ka “prezidenta amata kandidātes” izslēgšana novērsa uzmanību no trieciena pa Aināra reputācijas atliekām un viņš, piesedzoties ar mani, izbrida sausām kājām no ūdens.

Visticamāk, zaudējot biznesa saites Krievijā, šis cilvēks ātri vien saprata, ka arī krievvalodīgie viņam vairs nav tik nepieciešami. Līdz šim ideja par latviešu un krievu apvienošanu Latvijas kopīgai nākotnei ir bijusi partijas stūrakmens. Vismaz es šai idejai tiešām noticēju, un tā iedvesmoja daudzus cilvēkus stāties partijas rindās. Diemžēl šis stāsts partijai ir beidzies.

Karš Ukrainā ir ievainojis arī Latviju. Nepārtraukti pārdzīvojumi un bailes pēdējo divu nedēļu laikā posta cilvēku prātus, jo slodze no redzētā, dzirdētā un pieredzētā ir pārāk liela, lai neatstātu sekas. Man personīgi šis karš nozīmē lielus pārdzīvojumus par maniem radiniekiem abās valstīs un krasu nosodījumu jebkurai agresijai un karadarbībai. Vienmēr un visur.

Šis nav stāsts par skatījumiem un “īkšķīšiem” pie video, jo neviens saprātīgs cilvēks pat neiedomāsies veidot savu politisko kapitālu uz kara tēmas un neviens saprātīgs cilvēks nekad neatbalstīs vai neattaisnos karu. Kā jau norādīju iepriekš, mums ir jādara viss, lai nepieļautu ko tamlīdzīgu mūsu zemē, jo šobrīd Latvijā kāds ļoti strādā pie tā, lai sašķeltos partijas un sanaidotos kaimiņi, ģimenes, kolēģi un draugi.

Neatkarīgi no tā, vai es šobrīd esmu kādā partijā vai neesmu, es vienmēr domās un darbos esmu kopā ar Latvijas cilvēkiem, jo es zinu, ka tas ir mans aicinājums un arī mans lielākais gods.