Iesaki rakstu:

Gadās, ka nākotne ir nenovēršama, it kā kāda augstāka spēka nolemta. Nav neviena, kas spētu to apturēt. Cilvēki un notikumi virzās līdzīgi kā vilciens pa sliedēm, kurām ir tikai divi gali – sākums un beigas. Brīžiem tie, kas atrodas vilcienā, spēj vienoti pārvietoties no viena sāna uz otru, šūpojot vilcienu, tie var vienoti palēkties, un tad vilciena gaita kļūs vēl nestabilāka, bet maza ir varbūtība, ka, šūpojot vilcienu un ar visādiem citiem kopdarbības veidiem pasažieriem izdosies, tā gaitu palēnināt, vai paātrināt, apturēt vai mainīt virzienu.

Ja vilcienu pārāk sašūpot, tas var, tā teikt, noiet no sliedēm. No šāda manevra baidās tie, kas ir vilcienā, tāpēc tie nešūpos un nelēks tik stipri, lai, pasarg, Dievs, nepazaudēt saskari ar sliedēm.

Virziens

Virziena maiņai ir vajadzīgs pārmijnieks un pārmijas. Līdzībā to varētu saukt par ārējo faktoru jeb ārējo spēku, kurš ietekmē vilciena virzienu, bet ne tā virzības ātrumu.

Astoņdesmitajos gados Padomju Savienības vadība nolēma pārbūvēt valsti, jo tās eksistences iespējas gan ekonomiski, gan politiski bija izsmeltas. Bija jāmeklē risinājums, un risinājums tika atrasts. Iedzīvotāji jau bija sadzīti vagonos, tie savstarpēji grūstoties bija iekārtojušies atbilstoši prasmēm, veiksmei un elkoņu spēkam. Kurš pie loga, kurš ne tik gaišā vietā, un daži bija spiesti stāvēt tamburā. Atlika tikai vilcienu uzlikt uz sliedēm un piemest krāsnī malku, lai tas sāktu kustību Padomju Savienības Komunistiskās partijas nospraustā virzienā.

Ar padomju varas svirām katrā vagonā bija iecelts kāds gaišais spēks un pārbūvētājs, tikai organizētājiem zināmā vietā nolikti maisi ar naudu, rīcības plāns katrā vagonā mēdza atšķirties, bet viss vilciens virzījās jau iepriekš nolemtajā virzienā.

Ir teikts, ja vēlies ūdeni – izroc bedri un gaidi, ūdens atnāks pats...

Nostalģija

Ir nepatīkami un traģiski piedzīvot valsts izjukšanu, īpaši tik lielas un varenas kā PSRS. Astoņdesmitajos gados lielākā daļa valsts iedzīvotāju bija iemācīti ar šo valsti lepoties, propaganda bija darījusi savu, un jaunatnes audzināšanu arī deva augļus. Nostaļģiju par tiem laikiem, kad zāle bija zaļāka un saule siltāka, vēl šodien bieži nākas dzirdēt pat no latviešiem. Bija iegūts ar dažādiem tautības ierakstiem pasēs, krieviski saprotošs un nomācošā vairākumā arī krieviski runājošs padomju krievs, padomju latvietis, padomju kirgīzs un citi. Katram no viņiem tika piešķirts pa vagonam, un visi draudzīgi devās ceļā pretī nākotnei.

Nākotne

Nākotne ir atkarīga no pagātnes. Dodoties pārbūves un atmodas braucienā, sastāvs veda līdz tādu pagātni, kāda tiem bija. Veda līdz tās zināšanas un to pasaules redzējumu, kāds tiem bija. Visos vagonos bija kopīgas vērtības – 23. februāris, 8. marts,1. maijs, 9. maijs un citas.

Vai zini, kā ukrainiski tautas valodā ironiski tulkoja devīzi - visu zemju proletārieši, savienojieties!? Plikadīdas, nāciet čupā! Un zini, kāda bija tautu draudzības, neoficiālā, bet reālā, definīcija? Latvietis paņem aiz rokas krievu, krievs kirgīzu, tad seko pārējo padomju republiku uzskaitījums, izņemot vienu. Tad tie rokās saķērušies iet sist to, kuram tie roku nedeva.

Bagāža

Ar tādu bagāžu bruņoti cilvēki devās pretī gaišai nākotnei. Bagāža, protams, bija daudz lielāka, un tās aprakstam šai rakstiņā nepietiks vietas, tāpēc vienā vārdā to šeit saucu par padomju.

Vai zini kāda izglītība ir nepieciešama, lai varētu sevi dēvēt par inteliģentu? Trīs augstākās – paša, tēva un vectēva.

Kādu tautu pa tuksnesi vadāja četrdesmit gadus, mūsu vilciens brauc tikai trīsdesmit. Tuksnesī bija labāka izolācija no citām tautām, mūsu vilcienā logi un durvis ir vaļā. Norobežošanās ir simboliska, tāpēc, ja kādā no vagoniem padomju cilvēku kļūst mazāk, šo robu tūlīt aizpilda no rezervēm, kas ir citos vagonos.

Baltijas valstis bija, piekabinātas vilciena astē. Redzot, ka lokomotīvei grūti vilkt, tie tika atkabināti vai procesā iejaucās kāds pārmijnieks un brīdī, kad tuvojās šo valstu vagoni, pārslēdza pārmijas, un šie Baltijas vagoni bez saistības ar NVS virzienā aizbraukušo vilcienu aizripoja citā virzienā.

Padomju cilvēks

Minētajos vagonos procentuāli bija mazāks padomju cilvēku īpatsvars. Ja kādam interesē, kurā no vagoniem bija vairāk padomju cilvēku un kurā mazāk, tad to šodien var viegli noskaidrot. Salīdziniet dzīves līmeņus katrā no šiem vagoniem (valstī), sociālo nodrošinājumu, izglītību un citu. Atbilde būs acīmredzama.

Dažām tautām tomēr ir nepieciešams vairāk nekā četrdesmit gadus tuksnesī un vairāk izolācijas, lai izskaustu sevī padomju cilvēku, citām bija labākas starta pozīcijas, un rezultāts arī labāks.

Mēs tā vai šā, bet esam atkabinājušies no NVS vilciena. Formāli esam pieķērušies pie NATO un ES vilciena. Tas, kam esam pieķērušies, kādā kompānijā esam nokļuvuši, vēl nenozīmē, ka arī mēs tādi esam. Mēs esam iemācījušies izskatīties, kā filmu varoņi, kā mūziķi, bet nedz par aktieriem, nedz mūziķiem no tā nekļūstam.

Šodienas sērga ir tetovējumi. Tas ir veids, kā apkārtējiem pateikt, kāds es esmu. Tikai pateikt, bet ja nav darbu, kuri to apliecina, tad rakstītajam un zīmētajam cilvēki ātri zaudē ticību.

Daudzās likstas ir nevis tāpēc, ka nespējam, bet tāpēc, ka nevēlamies un esam vienaldzīgi. Mūsu pasaules skatījums diktē mūsu rīcību. Arī cilvēka liktenis nav akmenī kalts, tas ir nesaraujami sasaistīts ar cilvēka raksturu. Vēlies mainīt likteni, mainies pats!